Pašlaik dzeru mammas šodien nopirkto tropisko tēju. No tropiskuma tur ne miņas, sabērtas visādas ziedlapiņas,sukādes un citi brīnumi.Par garšu gan nesūdzos.
Negribas sapriecāties par ātru, bet šķiet,ka laikam beidzot saule spīd uz manu pusi. Es priecājos un sajūsminos par viņa vēstulēm - tādēļ,ka tajās atkal ir tā pati attieksme,kas man vienmēr ir patikusi. Jūtama kāda interese nevis vārdu mocīšana. Varbūt pasaule atkal griežas ierastajās sliedēs?

Un rīt atkal ir skola. Nemaz negribu. Nu itin nemaz, nevaru vien sagaidīt ,ka tā būs galā. Bet tā jau es tikai tagad saku, tad kad pienāks mans pēdējais - šoreiz patiešām pēdējais zvans, tad man šī iestāde pietrūks. ļoti.
Un es negribu satikt viņu: to pašu trako skuķi,kas ik dienas sēž man blakus. Nu vienkārši negribu. Viņa iedomājas par daudz pēdējā laikā.Bet varbūt vienmēr. :o PIETIEK! STOP! Es esmu spēcīga un .. laikam šī tēja mani iespaido.

Bladāc. Nākamā nedēļa paies vēja spārniem. Atkal nedēļas nogalē būs jādodas uz Rīgu.
Man vajag skaistas, melnas, klasiskas, bet ne pārāk vienkāršas kurpes. Žetonvakaram. Un vēl man vajag kko sarkanu. Jā - sarkanu. Un vēl vispār.. frizieris ar būs jāpatraucē. Vajag kko svādāku - tās cālīgais tonis man patiešām ir apnicis. Bet tagad es iešu uzpīpēt. Un būšu iespējams rīt.. ar kaut ko jaunu (devil)