Šodien braukšu uz kino. Rūdolfa mantojums.Ne jau tāpēc,ka man tā filma ļoti interesētu, bet gan vairāk,lai beidzot 2 nedēļu laikā izrautos no mājām.
Ar vienu apņemšanos iet kā pa dieziņu. Necerēti labi - bet ne jau tādēļ,ka negribētu,bet gan tādēļ,ka nav iespējams.
Pēdējā laikā viss palicis savāds. Mareks, lai gan visu laiku centies izvairīties no manis, kaut gan mācāmies vienā klasē, tgd kko mēģina darīt,kaut vai uzsākt sarunu ,lai gan to parasti esmu darījusi es. Man viņš pietrūkst.Es viņu redzu gandrīz katru dienu, bet man viņš pietrūkst. Es gribētu pagriezt atpakaļ laiku un tikai tos brīžus,kad bija ideāli un tos brīžus,kad es visu sabojāju. Bet nu tas nenotiks.
Pēkšņi uzradies arī kāds nesens viesis. Kas arīdzan ir ar savām atmiņām. Bet es spēlējos. Tāpat kā to darīja viņš.
XX