Vispār šīs pēdējās dienas mani ir izsitušas no ierindas. Pilnībā neko negribas darīt un nevienu negribas satikt.
Viss sākās ar piektdienas pasākumu skolā, kura laikā iztukšojām pietiekoši alko ,lai vajadzētu vēl. Tāpat šis pasākums tika uzskatīts par gadsimta lielāko izgāšanos, tādēļ tobrīd nebija vēl ko nožēlot. Protams, dodoties citur, bija visai jautrs prāts un noskaņojums, bet tad,kad nonācām vietā,kur bija jāklausās stulbības, pirmo h vispār jāsalst un jāsēž slapjām kājām, jānoskatās, kā tavi draugi iztaisās par pēdējiem liekēžiem un parāda īsto dabu.. tas ātri vien apnika un mēs abas jau pavisam ātri bijām mājās. protams, bija jāklausās pirms tam kāda slikta persona es esmu ,jo netaisos palikt un domāt,ko tālāk iesākt,lai gan bija zināms ,ka nebūs tāpat ko.
mājas bija pats labākais ,kas varēja notikt, sausas zeķes, tēja, silta sega un miegs. mēs bijām starā, līdz tam brīdim ,kad 6dien bija jāceļas. un tad arī sākās - negribēšana,apnikums,zajebs, es par negribu rīt uz skolu, slinkums iet ārā izvest suni, aiziet ciemos pie rada gabaliem, un kur nu vēl pats galvenais, pasākums,kas būs pēc teju 2 ned.
es negribu. redzēt viņus ,satikt.
sex