...
man atkal uznāca tas...es pārāk daudz domāju...varētu vispār nedomāt...uzvesties kā tie cilvēki, kas parasti īpaši nepiepūlas domāt...aiziet uz diseni, teiksim...vai arī paklačoties...vai pastāstīt par savu jaunu puisi...tas tak tagad modē...bet nē...man gribētos nozust...izgaist...savos sapņos, kur skatos viņam acīs...automašīnu un cilvēku pūlī, kas funkcionē, elpo rūpnīcu pēlēkus dūmus...uzvelk uz savām sejām mākslīgus smaidus katru reizi, kad nejūtas ērti parādīt savu "es", jo kāds "nodomās vēl kaut ko"...cilvēki...dzīvo savas mazās, stulbās dzīvītes...nemaz nedomājot, kas apkārt...neredz, kas apkārt...mūžīgi čīkst par savām bēdām un nelaimēm...mūžīgi steidzas kaut kur...puse no viņiem nemaz nesaprot un nezin, kur tad viņi tā skrien...pusei no viņiem nemaz tas arī nerūp, jo kāds ir pateicis, ka jāskrien...un visi skrien...bez mērķa...bez atbildes uz jautājumu "kādēļ?"...kā dullu lopu bars...bet tas laikam ir cilvēciski - nozaudēt to, kas tiem ir dots...nozaudēt spārnus un lidojuma brīvību...pazust melu, divkosības un mūžīgas izlikšanas dubļos...nomainīt debesis pret zemi...un kļūt par mirstīgajiem...un turpināt izkopt savus mazus, izkropļotus, aprobežotus prātiņus...