Garīgais mainās ar kosmisko ātrumu - vienā brīdī es piemīlīgi priecājos par sniega valstību aiz loga, otrā - gatava visiem un katram iebāzt acīs, cik viņi patiesībā ir nožēlojami. Katra jauna doma ir startera poga jaunam/citam garīgajam.

Bezsakara domas galvā. Saku sev "ai, hujnja, viss nokārtosies", saprotu, ka nekas nenokārtosies.

Kas notiek? Tagad tik moderna depresija? Nē, es nemaz nejutos nelaimīga, vientuļa (varbūt tāpēc, ka esmu pieradusi?), es pat jutos kā gandrīz apmierināts cilvēks, neskaitot to, ka traki gribas seksu un kaut ko alkoholisku.

Anyway, jāmācas ar sevi sadzīvot...varbūt.