gribas atraisīties, pasūtīt visus un aiziet, aizbraukt, aizlidot uz citu pilsētu, valsti, kontinentu, planētu, da vienalga, nomainīt skatuvi, vienmuļu teātri katru dienu, negribu vārīties te savā sulā, salaist dirsā to, ko gadiem esmu tik rūpīgi veidojusi, negribu šo sabiedrību, ne redzēt, ne dzirdēt, i kauns būt daļai no tās, pieņemt to ir ekvivalents nāvei, nepieņemt - nogrimt savā haotiskajā pasaulītē līdz sapratīsi, ka viennozīmīgi pareizas rīcības neeksistē, un tad tu sāksi sevi žēlot, jo neesi tāds kā pārējie, kaut arī tas bija tavs sākotnējs mērķis. viss ir relatīvs, viss ir nosacīts, un spēles noteikumus tu parasti dabuj tikai spēles beigās, kad esi jau apzīmogots kā lūzeris...

jābeidz muldēt.

ja es būtu vējš...