Un tad viņš teica tev, ka tevī redz reibinošo, tvaikā tīto krasta līniju, kuru bija meklējis gadiem, velti zēģelējot pa jūrām un piestājoties kaut kur tikai, lai uzņemtu ūdeni. Viņš teica, ka samija savas asaras pret olīšiem, kas bija kuģa balastā un ka viņš meta tos ķīļūdenī... Un, ka tagad, tagad, kad reibinoša atvizi viņam tu, ka beidzot viņš dzird dziesmu, kurai saprot vārdus un dziesmā katrs auglis ar rasas lāsēs lāsojošs, pilns un trauksmains atrauties no zara un krist... Un tad viņš... tad viņš pazuda tavā ziedā, lai nekad vairs nekāptu atpakaļ uz kuģa, lai bezmērķīgi klīstu pa jūrām, meklējot slepeno salu ar mežģīņoto krasta līniju. Viņš tevi skūpstīja un reiba kā no vīna.