pirmais
Principā nekad nav sanācis izteikties virtuālajā vidē. Bet ar kaut ko jau ir jāsāk.
Bernībā bija viena reize, kad mēģināju rakstīt dienasgrāmatu. Atceros, ka veicu visus ierakstus un viss. Tie, galvenokārt, bija saistīti ar kaut ko, ko māsa bija izdarījusi un par koman bija mērens niknums. Pirms trešā ieraksta, pārlasīju abus iepriekšējos un sapratu, ka nē. Tās emocijas, dusmas, niknums uz māsu jau sen bija pagaisušas un tā "cemme" likās tik muļķīga. Jau toreiz, kā bērns sapratu, ka negatīvās emocijas nevajag saglabāt. Tās ir jāiznīcina. Tāpēc izmetu dienasgrāmatu. Un vēl man bija palicis kauns... kauns par to, cik ļoti man neiet ar rakstīšanu. Skolas sacerējumu rakstīšanu atceros, kā pamatīgus murgus. Savas domas vienmēr varēju pateikt pāris teikumos, bet tur lūk nē - jāspiež no sevis ievads, iztirzājums, nobeigums. Uzskatu joprojām, ka rakstīšana ir talants, ar kuru apvelta tikai dažus un man ir iedevuši citus talantus. Un es neskumstu, jo man nav žēl... katram savs. Toties māku (vismaz manam egoistiskajam prātam tā liekas) baudīt rakstīto un veidoto (gan video, mūzikā, glezniecībā utt.)
Iepazinušies esam. Jauku dienu/nakti.