Eņģeļu rotaļa/2002.gads/ap šo laiku
Tur laukā, aiz debesīm divi mazi eņģeļi spēlējas. Tie savērpj Manas un Tavas domas vienā pavedienā. Tie saauž Manus un Tavus ceļus vienā veselā. Un šo nerātno Eņģeļu dēļ mēs satiekamies.
Tu nāc pa kluso, piesnigušo ielu man pretī, ejot garām ieskaties man acīs, pasmaidi un ielūdz mani uz tēju. Arī es pasmaidu un mēs ejam dzert tēju.
Cik apbrīnojami viegli ir runāt ar Tevi, es nodomāju. Ar Tevi arī, Tu man domās atbildi.
Stundas aizrit pavisam nemanot, un mēs atjēdzamies tad, kad sirmais viesmīlis palūdz mūs aiziet, jo ir jau pavisam vēls. Izejam uz ielas, virs mums ir skaidras debesis, tikai viens mākonītis klīst pa tumšzilo debesjumu, un mums šķiet, ka tur sēž divi eņģeļi un rotaļājas.
Mēs jau nevaram zināt, ka tas tā arī ir.
Tu pavadi mani līdz mājām, un mēs domās norunājam rīt atkal satikties un iet dzert tēju.
Vakarā es nevaru aizmigt, jo šķiet pārāk nenormāli izšķērdēt laiku guļot, kad es varētu būt kopā ar Tevi. Es aizmiegu, un sapnī esmu kopā ar Tevi, mans eņģeli. Tātad- nemaz jau to laiku neizšķērdēju.
Tā mēs katru dienu dzeram tēju un esam viens otram, bet, ja paliek vienmuļi, tēju nomainām ar kafiju, un atkal visa mūsu ziemas paradīze turpinās.
Līdz šim es nekad neticēju, ka ziema ir tik skaista, ka tā smaržo un silda, kaut ir auksts. Varbūt ziema tur nemaz nav pie vainas, kā Tev šķiet, manu eņģel`?
Eņģeļi turpina spēlēties un vīt mūsu jūtu un domu pavedienus arvien ciešāk un ciešāk…
Nu jau mēs vairs nepavadām viens otru uz mājām, mēs tagad dzīvojam kopā. Tā ir mūsu mazā paradīzes vietiņa, mūsu karstā sala aukstajā ziemā. Mēs ticam eņģeļiem un savai laimei. Tik labi nav bijis nekad. Tu lasi manas domas, es tavējās un brīžiem mēs vienkārši skatāmies viens otra sirdī, samīļojam to un nepārtraukti sildām, savās rokās turēdami. Vārdi nav vajadzīgi, jo ir Mīlestība. Dzīvojam šodienas ziemai, nedomājot par nākotnes.
Reiz dzirdēju, ka saldējums var būt karsts, toreiz es tam neticēju, bet nu zinu- var! Un kā vēl!
Ziema iet uz beigām un eņģeļiem apnīk spēlēties. Tie ir izauguši no rotaļu pasaules un sāk šķetināt vaļā savu nedarbu…
Tu vairs neieklausies manos sirdspukstos kā to mēdzi darīt agrāk. Es jau arī vairs nesamīļoju Tavu sirdi tik liegi, maigi un silti.
Tēju jau sen vairs nedzeram- cik tad var! Un kafija vairāk par divām tasītēm dienā nav vēlama.
Tad mums beidzas kafija- visā pasaulē vairāk nav Tādas kafijas, kādu mēs agrāk dzērām. Varbūt tāpēc, ka mēs neesam vairs tie, kas bijām? Var būt.
Man sāk salt. Redzu, ka arī Tu trīci, bet nevaru vairs Tevi aizsniegt- pārāk tāls esi man palicis, mans eņģelīt.
Eņģeļi atšķetina pēdējo mezglu un palaiž manus ceļus un domas savā vaļā. To pašu tie izdara arī ar tavējiem…
Tu nāc pa kluso, piesnigušo ielu man pretī, ejot garām pat nepaskaties uz mani. Es arī paeju garām Tev kā tukšai vietai un nepaskatos Tev, eņģelīt manu, acīs.
Man nez kāpēc acīs pēkšņi ir migla, un lielas, karstas asaras rit pār vaigiem, zodu un tad iesūcas mīkstajā šallē. Ar Tevi notiek tas pats, bet es to neredzu, jo es Tevi neredzu.
Divi eņģeļi sēž uz vienīgā mākonīša skaidrajās debesīs un skatās, kā mēs aizejam katrs savu ceļu, un, kā mums asaras birst kā lielas pupas.
Eņģeļi ir pieauguši.