mana astotā marta rezumē.
es nesaņēmu nevienu lakstu.
es saņēmu zvanu no tēta deviņos no rīta.
es vienītī dzeru savu
Cafe de Paris ar mango garšu un man ir skropstas kā govij, jo man iekoda kaut kāda muša un es sagribēju tās pieaudzēt. bet man patīk.
man tikai nepatīk, ka man nav neviena laksta no vīriešdzimtes pārstāvjiem. bet laikam jāpierod- tāda ir tā šķirto dāmu dzīve. varbūt man būs četrdesmit kaķi, kas apgrauzīs manus kaulus, kad es nomiršu viena savā dzīvoklī.
ā, nu ok. man pagaidām ir divdesmit pieci. bet pēc padomju laika mērauklas es jau esmu gan vecmeita.
tādi man tie balsstiesību svētki.