vai var iedomāties lielāku laimi, kā mīlēties ilgi un no rīta pamosties pirms viņa, kamēr miegā viņam tik mīļi atstiepta lūpa un viņš šņāc, pēc nedēļas noguris?
vai var iedomāties lielāku laimi, kā būt viņam blakus, dzirdēt viņa "mīlu Tevi", just viņa elpu uz lūpām, izgaršot katru viņa šūnu?

Pavasaris man ir atnesis lielu un īstu mīlestību, ko es nebiju gaidījusi. Ja man februārī, pirms trīs mēnešiem, kad es gulēju iestādē ar stingru dienas režīmu, kāds būtu pateicis, ka es ne vien izdzīvošu, bet arī satikšu Savu cilvēku, kurš mani mīlēs un būšu laimīga, es sarkastiski pasmietos, tāpat kā par visu toreiz.

Man viņa pietrūkst katru reizi, jau izejot pa durvīm. Kad viņš ir manī, es jūtu viņu visu, mani plēš uz pusēm sajūtas. Viņš ir mans. Un es esmu viņa.

Ja mēs visi tā mācētu novērtēt katru mirkli.

Un tagad es pat nespēju vairs iedomāties dzīvi bez viņa. Esam kopā mēnesi, bet sajūta, ka visu dzīvi.
Un es pat nespēju aptvert, ka sākumā vēl šaubījos, kuru no viņiem abiem izvēlēties. Sirds taču teica uzreiz...