Pārdomas
Sāk likties ka no šis pasaules laikam neko nesaprotu :D
nu varbūt ne no šīs pasaules, bet no attiecībām gan. pat pēc trim gadiem kas pavadītas attiecībās ar vienu cilvēku....
un jau varu iedomāties ka puse , kas šo iespējams lasīs nodomās kas gan ir trīs gadi.
vispār jau esmu cilvēks kas pārāk daudz domā, bet ne jau jomās kur to patiešām vajadzētu. es ļoti daudz domāju par dažādām dzīves situācijām, par to kāpēc viss ir tieši tā un ne savādāk. vismuļķīgākā doma kāpēc ābolu sauc tieši par ābolu? :D
man ir kaut kādi stereotipi, nezinu gan no kurienes tie radušies, par attiecībām. un manas attiecības arvien mazāk atbilst šiem iedomātajiem stereotipiem.
nu kā lai uztver to ka otrajai pusītei ir interesantāk sarunāties ar savu mammu nevis ar mani?
komunikācija starp mums īsti nepastāv. viņš neprot smalkjūtīgi slēpt to ka viņu neinteresē manis sacītais. viņš vienkārši neklausās un pats to atdzīst. nu protams no viņa puses jau es vienmēr esmu tā kurai nekas nav labi un tā tālāk. šajās attiecībās vairāk nekā jebkad ir parādījusies īpašība noklusēt to kā es jūtos, jo nevienu citu tas neinteresē. nu vispār jau noklusēšanai ir arī savi plusi. tas ir mazāk strīdu. bet reizēm liekas ka es nemaz nedzīvoju, tikai eksistēju..