nu labi, mans brālis vispār dzīvo ārzemēs un ir atbraucis uz pāris nedēļām ciemos un nedz kaut ko zina par mūsu medicīnas sistēmu, nedz to kā jārīkojas kad iekož čūska. un kad tev vienam pašam mežā tā notiek, tad ļoti iespējams esi satraucies un nedomā kā ir pareizi. un manliekas, ka viņam pat telefons nebija līdzi. to kura ir nevēlamā slimnīca ne viņš, ne mēs arī nevarējām zināt. tādi gadījumi nenotiek pārāk bieži, vismaz ne manā dzīvē.
kas attiecas uz poliklīniku, tad turieniešiem gan vajadzēja zināt kā jārīkojas attiecīgā situācijā un jāizsauc ātrie. nevis jāpalaiž cilvēks staigāt (čūskas koduma gadījumā esot svarīgi gaidot palīdzību palikt maksimāli nekustīgam)
teiksim tā - ja cilvēks ir pats uz poliklīniku aizgājis un no turienes atnācis, iespēja, ka tas ir odzes kodums, ir minimāla, tāpēc, visticamāk, arī tāda nekāda attieksme. formāli: protams, alerģiska reakcija var parādīties arī krietni vēlāk. ļoooti retos gadījumos.
/bet, protams, ārpusrīgas medicīnas kvalitāte un attieksme ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs ar m. vēl atrodamies rīgā, atmiņas par cēsim ir brīīīnišķas/
«Par bīstamu čūskas kodumu varam runāt, ja iekodusi odze. Čūskas koduma vietā redzamas divas lielākas un divas mazākas četrstūrī novietotas brūcītes. Indes iedarbība atkarīga no vietas, kur čūska iekodusi, — patiesībā kodums rokā var būt bīstamāks nekā kājā, it sevišķi, ja inde iekļuvusi asinsvadā. Pirmā pazīme — koduma vietā drīz vien rodas tūska un sāpes, āda kļūst zilgansārta. Pietūkums parādās pirmajās minūtēs pēc koduma un izteikti palielinās pirmās diennakts laikā. Dažiem var iestāties alerģiska reakcija — šoks. Dzīvībai bīstami simptomi ir mēles un rīkles pietūkums, reibonis, apgrūtināta elpošana un bezsamaņa.»
nu viņam bija divas skaidri redzamas brūcītes un blakus kkas nesaprotams. iekoda viņam kājas īkšķī, kas ir slikti apasiņots un teorētiski tas palēnina reakciju. mēs protams prasījām vai neredzēja dzeltenas austiņas tai čūskai, bet viņš galvu nebija redzējis, tikai licies ka kaut kas brūns pazūd zālē. zalkši nemēdz būt brūni, tāpēc mēs arī pierunājām viņu saukt ātros. viņam ļoti sāpēja un pamapums pamazām gāja uz priekšu.
jā, es zinu, kāda ir reakcija uz odzes kodumu. es bieži uzturos mežā un esmu to diezgan iezubrījusi. dzeltenas austiņas, protams, pamanīt tādā situācijā ir tikpat kā neiespējami (bet, ja godīgi, man zalkši tomēr šķiet brūni). sāpes un pampums ir raksturīgs abu čūsku (un glodenes) kodumam.
es piekrītu, ka attieksme vairākās epizodēs ir wtf un derētu patrobelēt, ja nav slinkums, par to žurku utt, taču ārsti parasti mēdz būt mazāk satraukti, nekā pacienti un viņu radi---> acīmredzot draudus dzīvībai nenovēroja (pat ar visu nakti slimnīcā).
Par Salaspili varu teikt, ka tur ir jēdzīgi atsevišķi ārsti-speciālisti, kurus caur krutām pazīšanām ir savaņģējusi direktore, un kam ir normāla garuma darba dienas. Pie ģimenes ārstiem tur tiešām labāk neiet, jo viņi sen jau ir pārsnieguši savas pacientu kvotas un nespēj davilkt elpu, lai visām tantēm sarakstītu receptes, kur nu vēl atcerēties kādas reāli nepieciešamas lietas, kā, piemēram, kur doties čūskas koduma gadījumā. :) Nu, kā pa konveijeri. Vienīgi, kur gan citur Salaspilī sakosts cilvēks vēl varētu doties...
kas attiecas uz poliklīniku, tad turieniešiem gan vajadzēja zināt kā jārīkojas attiecīgā situācijā un jāizsauc ātrie. nevis jāpalaiž cilvēks staigāt (čūskas koduma gadījumā esot svarīgi gaidot palīdzību palikt maksimāli nekustīgam)
nu viņam bija divas skaidri redzamas brūcītes un blakus kkas nesaprotams. iekoda viņam kājas īkšķī, kas ir slikti apasiņots un teorētiski tas palēnina reakciju. mēs protams prasījām vai neredzēja dzeltenas austiņas tai čūskai, bet viņš galvu nebija redzējis, tikai licies ka kaut kas brūns pazūd zālē. zalkši nemēdz būt brūni, tāpēc mēs arī pierunājām viņu saukt ātros. viņam ļoti sāpēja un pamapums pamazām gāja uz priekšu.
dzeltenas austiņas, protams, pamanīt tādā situācijā ir tikpat kā neiespējami (bet, ja godīgi, man zalkši tomēr šķiet brūni).
sāpes un pampums ir raksturīgs abu čūsku (un glodenes) kodumam.
es piekrītu, ka attieksme vairākās epizodēs ir wtf un derētu patrobelēt, ja nav slinkums, par to žurku utt, taču ārsti parasti mēdz būt mazāk satraukti, nekā pacienti un viņu radi---> acīmredzot draudus dzīvībai nenovēroja (pat ar visu nakti slimnīcā).