*

kopš mana dzīve ir rāma un mierīga, es esmu zaudējusi lielāko daļu atvērtības. cilvēkiem, notikumiem, pasaulei. mana privātā telpa ir uzblīdusi milzīga, milzīga. bet savējais - svešais robeža iezīmēta ar sarkanu krāsu, apvīta ar dzeloņdrātīm, tuklāt savējais teritorijai ir tieksme aizvien sašaurināties. daudz kas un daudzi jau ir nemanāmi no tās izbīdīti ārā.
es esmu pārāk pieķērusies savai jaukajai, mierīgajai dzīvei. es esmu tajā ieķērusies ar zobiem un nagiem, tā ka neviena no mums īsti nespēj brīvi elpot.

diez kā lai to atvērtību atkal uzkačā? agrāk es biju pat ļoti atvērta, bet visas problēmas, kurās iedzīvojos tāda esot, es kompensēju ar dzeršanu. tagad tas vairs nestrādā(s). turklāt vajadzētu visu iemācīties tā, ka nekas nav jākompensē.