*

kopš mana dzīve ir rāma un mierīga, es esmu zaudējusi lielāko daļu atvērtības. cilvēkiem, notikumiem, pasaulei. mana privātā telpa ir uzblīdusi milzīga, milzīga. bet savējais - svešais robeža iezīmēta ar sarkanu krāsu, apvīta ar dzeloņdrātīm, tuklāt savējais teritorijai ir tieksme aizvien sašaurināties. daudz kas un daudzi jau ir nemanāmi no tās izbīdīti ārā.
es esmu pārāk pieķērusies savai jaukajai, mierīgajai dzīvei. es esmu tajā ieķērusies ar zobiem un nagiem, tā ka neviena no mums īsti nespēj brīvi elpot.

diez kā lai to atvērtību atkal uzkačā? agrāk es biju pat ļoti atvērta, bet visas problēmas, kurās iedzīvojos tāda esot, es kompensēju ar dzeršanu. tagad tas vairs nestrādā(s). turklāt vajadzētu visu iemācīties tā, ka nekas nav jākompensē.

(mums), cilvēkiem nevajadzētu uztvert sevi tik ļoti nopietni!

besī, cilvēki, kuri izskaidro un attaisno nejēdzīgu uzvedību ar kko no sērijas es jau tāda kompleksaina būtne vai tā man bērnības trauma un tamlīdzīgi. it kā ar saprašanu un apzināšanos, ka ir tas konkrētais komplekss vai konkrētā trauma viss darbs būtu padarīts. īstais darbs taču sākas tik pēc tam - darboties un ņemties, lai tiktu no tā visa vaļā. nevis visu dzīvi žēlot sevi par to, kā kādreiz nepaveicies un liekulīgi spēlēt uz citu cilvēku jūtām.

p.s. un es esmu pārliecināta, ka var tikt vaļā. pati ar daudz ko tādu nodarbojos un šis tas sanāk. nu un kas, ka ne uzreiz kā ar nazi?

vislabāk no visa man patīk just un sajust. visvairāk par visu man nepatīk baidīties.
abas šīs lietas ir ļoti cieši saistītas. precīzāk sakot - tās viena otru izslēdz.
es gribētu palaist vaļā visas savas bailes un baidīšanās.