*

visu nakti murgoju par braukšanas eksāmenu (nebij gan pirmā reize). piecēlos ar galīgi neritīgu sajūtu. un nenoliku. savu kļūdu pat īsti nemāku aprakstīt, bet drošvien var nosaukt par bezjēdzīgi sasteigtu manevru. inspektors gan bij tieši tāds kā stāsta ļaunākajos eksāmenstāstos - onkulis-mašīna, ar akmenscietu seju, neizdvesa ne liekas zilbītes un paralizēja ar savu nīgrumu. kad tur tie inspektori nāca, es ļoooti cerēju, ka man būs kāds cits, jo daži bij arī tādi smaidīgi un mīlīgāki. kaukas labs gan viņā arī bija - kad uztaisīju to savu liktenīgo kļūdu, viņš piedāvāja uzreiz vēl nebraukt atpakaļ, bet mazliet vēl pabraukāt, tā ka nauda nav pavisam zemē izmesta, jo sanāca tāds kā izmēģinājuma eksāmens. pēc tam arī īsi, bet ļoti saprotami izstāstīja man manu kļūdu (tiesa gan, ne visai laipni). un tehnisko jautājumu arī nepaprasīja.

otrais piegājiens rīt.
rīt noteikti būs labāka diena, rīt vairs nevajadzēs braukt figūras un rīt Kārlim būs laiks man pirms eksāmena rociņu paturēt. un cerams, ka būs cits inspektors.