ļoti grūts jautājums. jo ilgāk neēdu gaļu un zivis, jo vairāk visa kā nāk klāt. tā ritīgi gaļu neēdu 5 gadus (neesmu pilnīgi droša par šo skaitli, varbūt vairāk). man jau kopš bērnības gaļas ēšana ir kaukādā ziņā šausminājusi un nekad arī diezko gaļa nav garšojusi. garšoja atsevišķas lietas - cepta vistas fileja, pelmeņi utt. tad vienreiz apnika šmurgāties un pakāpeniski pārstāju - sākumā vēl reizēm ēdu vistu un zivis. šobrīd ir sajūta, ka tikpat pakāpeniski organisms rokrokā ar prātu un ētiskajiem apsvērumiem atsakās arī no olām - tīrā veidā vairs neēdu, bet ja ir iekšā, piemēram, kūkā, ta neklīrējos un ēdu. man personīgi ir tā, ka jo vairāk laiks iet, jo vairāk mani šausmina doma par gaļas ēšanu - drausmīgi šķebina tā smaka, kas rodas gatavojot gaļu (vecāki vienmēr ver virtuves durvis ciet manis dēļ, kad šmorē kauko) un liekas arī pretīga doma par nogalināšanu, sāpēm, ciešanām un beigtām būtnēm.
vispār man ir tāds uzskats, ka godīgi ēst gaļu var gadījumā, ja tu pats esi spējīgs nogalināt. nevis pirkt veikalā skaisti safastētas paciņas ar priecīgiem ruksīšiem virsū - tā ir pilnīga liekulība. vēl man riebjas cilvēku augstprātība šķirojot kurš zvērs ir labs, kurš slikts, kuru ēst, kuru ne (kāpēc, piemēram, vecu zirgu var pārdot uz kautuvi, bet suni nē?).
bet tās manas domas un mana pārliecība un izvēle. ļoti izvairos skatīties otram šķīvī un diskutēt par šīm lietām. lai katrs ēd, ko grib un, ko uzskata par labu, ētisku, pieņemamu un garšīgu. :)
Vari paskaidrot mazliet sīkāk par to liekulību, kurā brīdī indivīds ir liekulis; ja nesaprot ko dara, vai labi apzinās un dara, jo tā ir ērtāk(kaut ar cita, ne savām rokām)?
manliekas, ka nesaprašana ir ļoti strīdīgs jautājums. te drīzāk ir jārunā par cilvēku slinkumu, nolaidību, turēšanos pie ieradumiem, ērtībām utt. piemērs no manas dzīves - es jau sen zināju, ka kosmētikā un sadzīves ķīmijā ir pilns ar neveslīgām, videi kaitīgām lietām, bet tajā iedziļināties bija ļoti neērti, krietni neērtāk, kā skrienot mājās no darba ieskriet Drogās un paķert kārtējo lēto dušželejiņu. es ticu cilvēkam un viņu saprātam utt., tāpēc, ticu arī, ka jebkurš ir spējīgs saprast. protams, ar vienu bet - ja to vēlas. atvainojos, ka neatbildēju tieši un konkrēti uz Tavu jautājumu.
es par to ka vot tagad édísim tikai cúkas un vistas un citus neédísim - 100% piekrítu. Ja ed tad ed visu ko tev liek priekshá. Un par to ka tev ir jázin ka tu to eestu arí tad ja tev pasham tas butu janogalina. Un vispar galju pa istam cilveks var novertet edot tikai tad kad pats ir nokaavis lai to estu. Pirmoreiz kad man to sanaca darit es needu galju kadus paris meneshus bet pectam atsaku bet daudz vairaak novertejot galjas vertiibu - neatstajot paliekas uz skjiivaja ja vien tie nav kauli un tádá gará. Un vispar es vienatnee nekad needu gatavotu galju. Bet sabiedriibaa ir gruti to praktizeet jo liela dalja cilveeku juutas neerti tava klatbutne, tapec arpus majas galju edu ljoti reti, ja vien kads to tieshi uz skjivja uzliek.
jā, tā necieņa pret to nogalināto būtni mani arī nenormāli šķebina. nu, piemēram, Himalajos cilvēku dzīvības ir atkarīgas bezmaz tikai no jakiem un viņi viņus izmanto līdz pēdējai kripatiņai - nu tur ādu un kaulus un visu visu. nekas netiek vienkārši nevērīgi izmests ārā. es domāju, ja gaļēdāji sāktu pret gaļu izturēties ar cieņu, vajadzētu nogalināt krietni mazāk zvērus. citādi bieži sanāk, ka tā nogalināšana ir bijusi pilnīgi bezjēdzīga.
jo ilgāk neēdu gaļu un zivis, jo vairāk visa kā nāk klāt.
tā ritīgi gaļu neēdu 5 gadus (neesmu pilnīgi droša par šo skaitli, varbūt vairāk). man jau kopš bērnības gaļas ēšana ir kaukādā ziņā šausminājusi un nekad arī diezko gaļa nav garšojusi. garšoja atsevišķas lietas - cepta vistas fileja, pelmeņi utt. tad vienreiz apnika šmurgāties un pakāpeniski pārstāju - sākumā vēl reizēm ēdu vistu un zivis. šobrīd ir sajūta, ka tikpat pakāpeniski organisms rokrokā ar prātu un ētiskajiem apsvērumiem atsakās arī no olām - tīrā veidā vairs neēdu, bet ja ir iekšā, piemēram, kūkā, ta neklīrējos un ēdu.
man personīgi ir tā, ka jo vairāk laiks iet, jo vairāk mani šausmina doma par gaļas ēšanu - drausmīgi šķebina tā smaka, kas rodas gatavojot gaļu (vecāki vienmēr ver virtuves durvis ciet manis dēļ, kad šmorē kauko) un liekas arī pretīga doma par nogalināšanu, sāpēm, ciešanām un beigtām būtnēm.
vispār man ir tāds uzskats, ka godīgi ēst gaļu var gadījumā, ja tu pats esi spējīgs nogalināt. nevis pirkt veikalā skaisti safastētas paciņas ar priecīgiem ruksīšiem virsū - tā ir pilnīga liekulība. vēl man riebjas cilvēku augstprātība šķirojot kurš zvērs ir labs, kurš slikts, kuru ēst, kuru ne (kāpēc, piemēram, vecu zirgu var pārdot uz kautuvi, bet suni nē?).
bet tās manas domas un mana pārliecība un izvēle. ļoti izvairos skatīties otram šķīvī un diskutēt par šīm lietām. lai katrs ēd, ko grib un, ko uzskata par labu, ētisku, pieņemamu un garšīgu. :)
piemērs no manas dzīves - es jau sen zināju, ka kosmētikā un sadzīves ķīmijā ir pilns ar neveslīgām, videi kaitīgām lietām, bet tajā iedziļināties bija ļoti neērti, krietni neērtāk, kā skrienot mājās no darba ieskriet Drogās un paķert kārtējo lēto dušželejiņu. es ticu cilvēkam un viņu saprātam utt., tāpēc, ticu arī, ka jebkurš ir spējīgs saprast. protams, ar vienu bet - ja to vēlas.
atvainojos, ka neatbildēju tieši un konkrēti uz Tavu jautājumu.
Un par to ka tev ir jázin ka tu to eestu arí tad ja tev pasham tas butu janogalina. Un vispar galju pa istam cilveks var novertet edot tikai tad kad pats ir nokaavis lai to estu.
Pirmoreiz kad man to sanaca darit es needu galju kadus paris meneshus bet pectam atsaku bet daudz vairaak novertejot galjas vertiibu - neatstajot paliekas uz skjiivaja ja vien tie nav kauli un tádá gará.
Un vispar es vienatnee nekad needu gatavotu galju. Bet sabiedriibaa ir gruti to praktizeet jo liela dalja cilveeku juutas neerti tava klatbutne, tapec arpus majas galju edu ljoti reti, ja vien kads to tieshi uz skjivja uzliek.
nu, piemēram, Himalajos cilvēku dzīvības ir atkarīgas bezmaz tikai no jakiem un viņi viņus izmanto līdz pēdējai kripatiņai - nu tur ādu un kaulus un visu visu. nekas netiek vienkārši nevērīgi izmests ārā.
es domāju, ja gaļēdāji sāktu pret gaļu izturēties ar cieņu, vajadzētu nogalināt krietni mazāk zvērus. citādi bieži sanāk, ka tā nogalināšana ir bijusi pilnīgi bezjēdzīga.