sava pirmajā un otrajā komentarā gana skaidri un argumentēti izteicos par tēmu, talāk seko novirzīšanās, vien saglabājot līniju par meditāciju.
Meditācija salīdzinājums ar anatomiju un demagoģisks un naivs. Anatomiju - iekšas un skeletu pēta anatoms, secējot līķi, nevis sevi pats. Otkārt, ja pieņem, ka rietumu izpratnē meditācija ir apcere, tad tā ir un paliek subjektīva pieredze. Kamēr nevari faktisi pierādīt likumsakarībs esamību - kad ir labi un par to skaļi papriecajotis, kļūs slikti - tikmēr tas ir subjektīvi selektīvs spriedums un tikai spriedums. Es esmu reālsite un neticu pārdabisku spēku un likumsakarību esamībai, ja man ir labi, skaļi to pasakot, nekad nekas nav kļūvis slikti, BEZ racionālas un loģiskas cēloņu seku likumsakarības. Ja es ticētu rozā lidojošiem neredzamiem pūķiem, tad noteikti uzskatītu, ka ne mats no manas galvas nenokrīt bez viņu ziņas.
- lai arī ir vietas, kur man jābūt loģiskai un racionālai, jo to pieprasa spēles noteikumi (piem. eksistence akadēmiskā vidē), man ārkārtīgi patīk, ka ir vietas, kurās vienā mierā varu ticēt lidojošiem rozā ziloņiem, jo tā ir man pašai interesantāk. protams, manā pasaules uztverē ir baigā putra, bet kuram tad tās nav... - un es nezinu, cik prātīgi ir uzturēt vienmēr spriedzi zinātne vs reliģija. bet noteikti vienkāršāk ir būt vienā vai otrā pusē- un citādi nemaz nevarēt...jo tad ir lielāka skaidrība.
Meditācija salīdzinājums ar anatomiju un demagoģisks un naivs. Anatomiju - iekšas un skeletu pēta anatoms, secējot līķi, nevis sevi pats. Otkārt, ja pieņem, ka rietumu izpratnē meditācija ir apcere, tad tā ir un paliek subjektīva pieredze. Kamēr nevari faktisi pierādīt likumsakarībs esamību - kad ir labi un par to skaļi papriecajotis, kļūs slikti - tikmēr tas ir subjektīvi selektīvs spriedums un tikai spriedums. Es esmu reālsite un neticu pārdabisku spēku un likumsakarību esamībai, ja man ir labi, skaļi to pasakot, nekad nekas nav kļūvis slikti, BEZ racionālas un loģiskas cēloņu seku likumsakarības. Ja es ticētu rozā lidojošiem neredzamiem pūķiem, tad noteikti uzskatītu, ka ne mats no manas galvas nenokrīt bez viņu ziņas.
oftopiks:
- lai arī ir vietas, kur man jābūt loģiskai un racionālai, jo to pieprasa spēles noteikumi (piem. eksistence akadēmiskā vidē), man ārkārtīgi patīk, ka ir vietas, kurās vienā mierā varu ticēt lidojošiem rozā ziloņiem, jo tā ir man pašai interesantāk. protams, manā pasaules uztverē ir baigā putra, bet kuram tad tās nav...
- un es nezinu, cik prātīgi ir uzturēt vienmēr spriedzi zinātne vs reliģija.
bet noteikti vienkāršāk ir būt vienā vai otrā pusē- un citādi nemaz nevarēt...jo tad ir lielāka skaidrība.
- pīs