no kurienes Tev šāda kosmosa definīcija? kas attiecas uz otro punktu, tā arī nav laba argumentācija, jo nedomāju, ka šādā diskusijā Tu vari to pierādīt. tikpat labi es varu apgalvot, ka esmu pētījusi statistiku par to cik daudz ticīgo ir eksakto zinātņu pārstāvju vidū. Ticīgi cilvēki bieži, kad aptrūkstas argumentācijas, pāriet uz personālijām - es ļoti atvainojos, bet tieši tā dari arī Tu pati, nepārtraukti visu apraujot ar tas jau tikai Tavs viedoklis un nekādā ziņā to neizvēršot un nepaskaidrojot, kas Tev tajā šķiet nepareizs. bez tam šādā diezgan nenoteiktā diskusijā vienīgais, kam ir nozīme ir personiskais viedoklis. diez ar ko gan mans viedoklis ir sliktāks par Tavējo. un kādos akadēmiskos avotos esi izlasījusi Ticīgi cilvēki (..) Zin, ka neticīgs cilvēks visticamāk ir amorāls un predisponēts uz sliktām lietām. (ticīgs cilveks vismaz ir prognozējams, jo baidās no dieva pātagas)? ši jau nu izskatās pēc klajas loģiskās argumentācijas kļūdas argumentum ad hominum un cirkularitātes. tas, ko Tu saki par ticīgiem cilvēkiem ir tikpat stereotipiski subjektīvi, cik tas, ja kāds ticīgais teikti, ka neticīgais neizbēgami ir amorāls. Tava neatlaidīgā, bet nesaprotamā līšana reliģijas lauciņā liekas ļoti dīvaina un atklāti sakot kaitinoša. kas attiecas uz meditāciju, tad nē, tā nav relaksācijas metode. tā ir līdzeklis visnotaļ empīriskai prāta dabas izzināšanai. gluži tāpat, kā par būtnes anatomisko uzbūvi var spriest pētot iekšējos orgānus, skeletu utt., tā par prāta dabu var spriest pētot pašu prātu un vēršoties tajā iekšā.
sava pirmajā un otrajā komentarā gana skaidri un argumentēti izteicos par tēmu, talāk seko novirzīšanās, vien saglabājot līniju par meditāciju.
Meditācija salīdzinājums ar anatomiju un demagoģisks un naivs. Anatomiju - iekšas un skeletu pēta anatoms, secējot līķi, nevis sevi pats. Otkārt, ja pieņem, ka rietumu izpratnē meditācija ir apcere, tad tā ir un paliek subjektīva pieredze. Kamēr nevari faktisi pierādīt likumsakarībs esamību - kad ir labi un par to skaļi papriecajotis, kļūs slikti - tikmēr tas ir subjektīvi selektīvs spriedums un tikai spriedums. Es esmu reālsite un neticu pārdabisku spēku un likumsakarību esamībai, ja man ir labi, skaļi to pasakot, nekad nekas nav kļūvis slikti, BEZ racionālas un loģiskas cēloņu seku likumsakarības. Ja es ticētu rozā lidojošiem neredzamiem pūķiem, tad noteikti uzskatītu, ka ne mats no manas galvas nenokrīt bez viņu ziņas.
- lai arī ir vietas, kur man jābūt loģiskai un racionālai, jo to pieprasa spēles noteikumi (piem. eksistence akadēmiskā vidē), man ārkārtīgi patīk, ka ir vietas, kurās vienā mierā varu ticēt lidojošiem rozā ziloņiem, jo tā ir man pašai interesantāk. protams, manā pasaules uztverē ir baigā putra, bet kuram tad tās nav... - un es nezinu, cik prātīgi ir uzturēt vienmēr spriedzi zinātne vs reliģija. bet noteikti vienkāršāk ir būt vienā vai otrā pusē- un citādi nemaz nevarēt...jo tad ir lielāka skaidrība.
kas attiecas uz otro punktu, tā arī nav laba argumentācija, jo nedomāju, ka šādā diskusijā Tu vari to pierādīt. tikpat labi es varu apgalvot, ka esmu pētījusi statistiku par to cik daudz ticīgo ir eksakto zinātņu pārstāvju vidū.
Ticīgi cilvēki bieži, kad aptrūkstas argumentācijas, pāriet uz personālijām - es ļoti atvainojos, bet tieši tā dari arī Tu pati, nepārtraukti visu apraujot ar tas jau tikai Tavs viedoklis un nekādā ziņā to neizvēršot un nepaskaidrojot, kas Tev tajā šķiet nepareizs. bez tam šādā diezgan nenoteiktā diskusijā vienīgais, kam ir nozīme ir personiskais viedoklis. diez ar ko gan mans viedoklis ir sliktāks par Tavējo.
un kādos akadēmiskos avotos esi izlasījusi Ticīgi cilvēki (..) Zin, ka neticīgs cilvēks visticamāk ir amorāls un predisponēts uz sliktām lietām. (ticīgs cilveks vismaz ir prognozējams, jo baidās no dieva pātagas)? ši jau nu izskatās pēc klajas loģiskās argumentācijas kļūdas argumentum ad hominum un cirkularitātes. tas, ko Tu saki par ticīgiem cilvēkiem ir tikpat stereotipiski subjektīvi, cik tas, ja kāds ticīgais teikti, ka neticīgais neizbēgami ir amorāls. Tava neatlaidīgā, bet nesaprotamā līšana reliģijas lauciņā liekas ļoti dīvaina un atklāti sakot kaitinoša.
kas attiecas uz meditāciju, tad nē, tā nav relaksācijas metode. tā ir līdzeklis visnotaļ empīriskai prāta dabas izzināšanai. gluži tāpat, kā par būtnes anatomisko uzbūvi var spriest pētot iekšējos orgānus, skeletu utt., tā par prāta dabu var spriest pētot pašu prātu un vēršoties tajā iekšā.
Meditācija salīdzinājums ar anatomiju un demagoģisks un naivs. Anatomiju - iekšas un skeletu pēta anatoms, secējot līķi, nevis sevi pats. Otkārt, ja pieņem, ka rietumu izpratnē meditācija ir apcere, tad tā ir un paliek subjektīva pieredze. Kamēr nevari faktisi pierādīt likumsakarībs esamību - kad ir labi un par to skaļi papriecajotis, kļūs slikti - tikmēr tas ir subjektīvi selektīvs spriedums un tikai spriedums. Es esmu reālsite un neticu pārdabisku spēku un likumsakarību esamībai, ja man ir labi, skaļi to pasakot, nekad nekas nav kļūvis slikti, BEZ racionālas un loģiskas cēloņu seku likumsakarības. Ja es ticētu rozā lidojošiem neredzamiem pūķiem, tad noteikti uzskatītu, ka ne mats no manas galvas nenokrīt bez viņu ziņas.
oftopiks:
- lai arī ir vietas, kur man jābūt loģiskai un racionālai, jo to pieprasa spēles noteikumi (piem. eksistence akadēmiskā vidē), man ārkārtīgi patīk, ka ir vietas, kurās vienā mierā varu ticēt lidojošiem rozā ziloņiem, jo tā ir man pašai interesantāk. protams, manā pasaules uztverē ir baigā putra, bet kuram tad tās nav...
- un es nezinu, cik prātīgi ir uzturēt vienmēr spriedzi zinātne vs reliģija.
bet noteikti vienkāršāk ir būt vienā vai otrā pusē- un citādi nemaz nevarēt...jo tad ir lielāka skaidrība.
- pīs