*

beidzot ar kp aizbraucām uz Pokaiņiem, paķerot līdz arī digna un manu mammu.
kkas tur ir. sajūtas līdzīgas kā manā gandrīz dzimtajā Cērtenes pilskalnā. tādas mainīgas maģijas sajūta visapkārt, kad ik pa brīdim šķiet, ka ar acs kaktiņu ir gandrīz, gandrīz pamanīts kkas pārdabisks un, ka aiz muguras kkas notiek, bet pagriežoties, protams, nekā nemana. mežs pats par sevi arī tāds neparasts - pakalni, lejas, purveļi, avoti, akmeņi, dažādi un daudzveidīgi augi. staigājot ļoti ātri pazūd virziena sajūta un orientēšanās spējas. visa tā vieta likās ļoti patstāvīga, pašpietiekama, gudra un ar savdabīgu humora izjūtu.
vēl sajūtu ziņā asociācijas ar 2002. gada Amsterdamas apciemojumu un pirmo iepazīšanos ar sēnēm, kā arī ar Hayao Miyazaki animē filmām Princess Mononoke un My Neighbor Totoro.
tagad labprāt palasītu ko normālu un sakarīgu par Pokaiņiem - nu kko kam nav nekāda sakara ar Ivara Vīka vājprātīgajiem un tendeciozajiem murgiem. tik nez kur lai ko tādu atrod.
ā un man tiešām ir saikne ar rāpuļiem, jo, jau pašā gājiena sākumā, pie taciņas malas satiku glodeni, kurai visi pārējie neievērojot bija pagājuši garām.
vispār ar kp nospriedām, ka jāaizbrauc vēlkādreiz, bet mazākā skaitā.