*

šī bija brīnišķīgi skaista nedēļa. ziema un zirgs un gaisma un vēl viskautkas man ir devuši ļoti daudz dzīvesprieka un laimīguma sajūtas.

11. februārī būs 10 gadi kopš esmu kopā ar savu zirgu. es aizvien mēdzu par šo faktu brīnīties - par to, ka man patiešām ir zirgs, ka bērnības sapnis ir materializējies reālā, dzīvā, elpojošā būtnē, kas tas ir pa īstam. kaut kādā mērā ietērpt savas attiecības ar zirgu vārdos man izdevās šajā pērnajā ierakstā, bet protams, patiesībā tas ir kaut kas daudz vairāk un daudz lielāks.

tā dauzīšanās, kas redzama bildēs, man nozīmē mežonīgi daudz. man tās nav tikai ekspresīvas bildītes arhīvam, man tas ir milzīgs pagodinājums. kad iepazināmies, mans zirgs bija tradicionālā veidā sākts gatavot konkūra karjerai. viņš bija labi audzināts, adekvāts, pieklājīgs, viegli aprūpējams, ar ieaudzinātu normu, ka viņam pašam viedokļa nedrīkst būt. komplektā ar to nāca nevēlēšanās baiļu vai stresa situācijās uzticēties cilvēkam un padomāt pirms reaģēt - viņš ļoti ātri pazuda bailēs, kas komplektā ar viņa smalkajām asinīm (hot sporta zirgs), mēdza radīt dažādas problēmsituācijas. viņš bija iemācījies, ka neviens negrib viņu pa īstam redzēt un, ka nevajag arī sevi mēģināt parādīt. ka tas, ko no viņa gaida ir būšana par diezgan mehānisku un viegli menedžējamu good boy. kad iepazināmies, viņš ilgi pat ar citiem zirgiem īsti nespēlējās, par šādu emociju izrādīšanu un atvērtību ar cilvēku vispār nerunājot. sākumā mēs pa īstam satikāmies ļoti reti. visbiežāk es satiku emocionāli nepieejamu zirga čaulu ar labām manierēm, turklāt manī pašā bija ļoti daudz šaubu un neticības sev. tas, ka viņš tagad ir tik ļoti atvēries ir ļoti skaisti un brīnumaini. manliekas tas notika tāpēc, ka kaut kādā brīdī mēs abi atmetām bailes un šaubas par to vai esam gana labi viens otram - atmetām satikšanās pastarpināšanu caur ego. es nepamanīju tieši kā tas notika, bet es redzu un jūtu, ka tas ir noticis un tas ir brīnišķīgi.
protams, kaut ko tamlīdzīgu var arī iemācīt - visvisādus trikus, bet es neesmu to darījusi. es tikai esmu diezgan smagi strādājusi, lai vismaz šajās attiecībās spētu nomest visas savas mizas un būt vienkārši es. paralēli tam - zirgs ir nācis man pretī pakāpeniski metot nost savā jaunības apmācībā iegūtās čaulas un emocionālos aizsargmūrus. tāpēc es nevaru viņam pavēlēt vai pieprasīt šādi ar mani dauzīties. es varu tikai piedāvāt un aicināt. un tas ir tik skaisti, ka viņš tam atsaucas. patiesību sakot, viņš pat bija pirmais, kas to piedāvāja - pirms nu jau vairāk nekā gada. protams, esmu ieguldījusi gan laiku, gan darbu dažādos vingrinājumos un uzdevumos, kas veicina un nostiprina savstarpējo sapratni un uzticēšanos, bet jāatzīst, ka gaužām slinki un maz.

pēdējie pāris gadi ir bijuši vieni no labākajiem manā zirgu dzīvē, jo īpaši jau pērnais. reizēm manī iezogas kripatiņa nožēlas par to, ka šādā abpusējā stāvoklī nenonācām agrāk. kamēr zirgs vēl bija jaunāks. martā viņam paliks 19. dažiem zirgiem tas ir daudz, daži tādā vecumā turpina karjeru lielajā sportā. bet es esmu ļoti pateicīga un priecīga, ka mēs vispār esam nonākuši tur, kur esam. un es cenšos, cik varu, nodrošināt savam zirgam pēc iespējas lēnāku un komfortablāku novecošanu. mikroelementu un vitamīnu piedevas, piedevas locītavu uzturēšanai, spēkbarība, hiroprakse, masāžas, akupunktūra utt. man prieks, ka vismaz pagaidām vēl varu to atļauties. tāpēc ļoti ceru uz vēl vienu, pēc iespējas aktīvāku, kopīgu desmitgadi. jo šīs ir vienas no visnozīmīgākajām attiecībām manā dzīvē.

( desmitgades fotosesija ļoti aukstā februāra svētdienā )