*

ceturtdienas vakarā, droši vien pēcatlūguma eiforijā, kūkoju līdz trijiem naktī, neuztraucos par to, kā nākamajā dienā uz darbu, jutos kā es un tas bija patīkami. piektdien pirmo reizi savā biroja karjerā aizgulējos. par veselām 20 minūtēm (man darbā jābūt 9os un es ceļos 8os, tā kā tas ir diezgan nozīmīgs laika sprīdis). turklāt nevis vienkārši aizgulējos, bet aizgulējos ar pretīgu, sen nebijušu miega paralīzi, kas bija sajaukusies ar sapni, kurā man bija jāpaspēj ielekt aizejošā vilcienā, bet es nespēju pakustēties, pat muti atvērt nespēju. kad ar drausmīgām mokām pamodos un izlecu no gultas, kādu brīdu streipuļoju un reiba galva un turpināja būt grūti kontrolēt savu ķermeni. jāpiebilst, ka darbu es nenokavēju.

nu ko, ir svētdienas vakars, rīt jāiet uz darbu, ir gandrīz trīs naktī...

pirmo reizi ir tā, ka vēl vairākas dienas pēc miega paralīzes ik pa laikam noreibst galva. tāda diezgan krīpīga sajūta