*

kaut kad pavasarī pamanījām, ka DM tūrē. domājām, ka varētu aizbraukt. Rīgas koncerts vēl nebija izziņots. bet visādās "parastajās" valstīs, biļetes maksāja jau ap 100 eur. tad es pamanīju, ka uz Kijevas koncertu biļete ir pa nieka 30 eur. kas tad tur - tikai ~1000km un lēta degviela. nopirkām biļetes. uztaisījām tranzītvīzas Baltkrievijai, zaļo karti un maucām.
otrdienas rītā izbraucām no mājām, pāri vieniem bijām Silenes robežpunktā. LV pusē no problem, BY pusē kaut kādai čiksai kaut kas neiepatikās Kārļa pasē (manliekas viņa kaut ko nepareizi pati ievadīja, jo nebija pamanījusi, ka mums ir tranzītvīzas). sāka kaut ko čakarēties un lika K. rakstīt paskaidrojumu, kur viņš brauc un kāpēc. tad vēl jāpilda kaut kādas deklarācijas. 2 gab. visu aizpildam, VISU atdodam, ok varat braukt. pie mums mašīnā ielec laipns un smaidīgs onkulis formas tērpā un paziņo, ka braukšot kaut kādus padsmit km ar mums. pusotra stunda uz robežas. onkulis patiešām pēc padsmit km izkāpj, mēs braucam tālāk.
es iepriekš biju bijusi Minskā un tā bija garlaicīga un atsvešināta pilsēta. izrādās, tāda ir visa Baltkrievija. nekā nav, tikai bezgalīgi lauki un vienādas sādžas ik pa laikam. pie Minskas sākas glauns vairākjoslu ceļš. robežonkulis, kas brauca ar mums kaut ko minēja par maksas ceļiem un to, ka par viņiem sarežģīti norēķināties, bet nekur neredzam zīmes, ka tas būtu maksas. vietām arī notiek remonti un zīmju vispār nav. esam nobraukuši pa glauno ceļu jau pie 150 km, līdz Babruiskiem, kad parādās zīmes par maksas ceļu, bet nekur nav paskaidrots, kā samaksāt. iebraucam pirmajā benzīntankā un tur mums skaidro, cik nenormāli sarežģīti ir samaksāt par ceļu. maksa ir normāla (pat smieklīga), bet, lai samaksātu ir jāslēdz līgums, ko sūta apstiprināt uz Rīgu (?), jāiemaksā depozīts un jāpērk sūds, kurš reģistrē, kad uzbrauc/nobrauc no maksas ceļa un noskaita naudu. ja autoinspekcija noķer, jāmaksā 100 eur sods. nolemjam nečakarēties un meklēt apkārtceļus. brauksim nevis pa klasisko ceļu caur Gomeļu, bet lejā uz Maziru un pa kādu no mazajiem robežpunktiem. navigators ved uz Aliaksandraŭka. ir jau tumšs, tuvojas pusnakts, braucam. tad mūs aptur robežsargu priekšpostenis un paskaidro, ka tas robežpunkts ir domāts tikai vietējiem un parāda, ka jāpabrauc atpakaļ un jāgriežas pa kreisi uz Славечна robežpunktu. atvadāmies no robežsargiem un aiz līkuma apstājamies uzpīpēt. nakts ir ļoti tumša un zvaigznes ļoti spožas un tuvu. kā pie mums rudenī. kā vēlāk izrādīsies ceļš uz Aliaksandraŭka iet pa radioaktīvās zonas (Polesky State Radioecological Reserve) iekšpusi. pašu malu, bet tomēr. kaut kad pēc pusnakts esam robežpunktā. sākas čakars. izrādās, mums vajag vienu no tiem papīriem, kurus mēs aizpildījām iebraucot un, kuru mums neatdeva LV - BY robežā. viss notiek ļoti, ļoti lēni un nesaprotami. beigās pēc 3h stāvēšanas K. prasa samaksāt kaut kādus 2 eur par kaut ko nezinko un mēs varam braukt. esam samiegojušies un izbesījušies. iebraucam Ukrainā, gaidām robežpunktu, bet tas kā nav, tā nav. par to jau es rakstīju. pēc 16 km esam punktā un pavadām tur vēl 3h. rindas praktiski nav - dažas mašīnas, bet darbinieki ir ļoti lēni, neienteresēti, gausi. viss notiek kā vairākkārtīgā palēninājumā. ap 6 no rīta oficiāli esam Ukrainā. ļoti nāk miegs, turpinām braukt pa megabedrainu, līkumainu ceļu, kura malās aug (stāv) neveselīga paskata koki un koku skeleti. kad apkārtne sāk izskatīties kaut mazliet mīlīgāk, iegriežam celiņā ar norādi "rekreācijas vieta" (tur ir neliels ezeriņš, galds un ļoti daudz atkritumu) un 3h paguļam mašīnā. ap 11iem braucam tālāk. labu laiku turpinās ļoti drausmīgs ceļš. Ovručā ielejam degvielu un iedzeram kafiju. pie Korosteņas, uzgriežoties uz lielās Kijevas šosejas, ceļš paliek pavisam pieklājīgs un varam mierīgi rullēt uz Kijevu. karsts, apkārt bezgalīgi saulespuķu lauki, kur peldēt neredz. ap diviem esam Kijevā, uzmeklējam savu AirBnB mitekli un liekamies vēl 3h pagulēt.

( ilustrācijas )

pagulējuši un atsvaidzinājušies (Kijevā, vismaz tajā rajonā, nav siltā ūdens), esam gatavi iet uz Depeche Mode. par laimi esam laimīgā neziņā, ka koncerts Minskā, kam bija jābūt 2 dienas iepriekš, ir ticis atcelts kāda grupas dalībnieka slimības dēļ. es no tiesas priecājos, ka mēs to nezinājām, citādi būtu daudz lieka stresa. stadions ir 30-40 min kājāmgājienā no mūsu mitekļa, tāpēc nolemjam pastaigāties. esam koncertvietā vairāk nekā stundu pirms paredzētā DM sākuma un mūs sagaida... MILZĪGA rinda. nu, neko. stāvam. tiekam iekšā, kad DM spēlē jau 3. vai 4. dziesmu, bet aiz mums ārā paliek vēl pāris tūkstoši cilvēku (rinda esot bijusi 3 km). stadions ir liels un mēs esam tālu. virs galvas ir tumšas un zvaigžņotas debesis, vakars ir silts un tveicīgs - tieši tāds, kādi man patīk. man no ilgās stāvēšanas rindā un koncertā sāp mugura. koncerts ir ok, skumji skatīties, ka viņi ir veci (jo tas nozīmē, ka arī mēs paliekam veci). paši, laikam saprot, ka par jauno albumu visiem vienalga un daudz spēlē vecās dziesmas. pēc koncerta pasēžam bārā, izdzeram divus alus un nostreļījam blakus galdiņam daudz cīgu. pa ceļam uz mājām piečurājam krūmus un apēdam falafelu - kas laikam ir vienīgā "normālā", siltā maltīte šī brauciena laikā. no rīta atstājam mašīnu turpat un ar metro braucam meklēt Černobiļas muzeju. diemžēl tajā apkārtnē ir divas ielas ar ļoti līdzīgiem nosaukumiem un mēs, protams, meklējam nepareizajā. kad nu beidzot atrodam, esam jau diezgan izbesījušies. ir karsts un pēc braukšanas un vakardienas stāvēšanas muguras sāp abiem. muzejam ir ļoti, ļoti labs audiogids angļu valodā (par atsevišķu samaksu - ~1.7 eur), bet, lai to visu noklausītos tur būtu jāpavada visa diena, turklāt tur nav nekur, kur apsēsties un mugura sāk sāpēt pieaugošā progresijā. ir jau trīs, kad izejam no muzeja un vēl viena nakts Kijevā nav ieplānota. tāpēc aizbraucam līdz Maidanam, pasēžam gruzīnu kafejnīcā un tad dodamies kvestā meklēt pieminekli Ezītim miglā. līdzīgi kā ar Černobiļas muzeju - aizejam pretējā virzienā, bet dabūjam paskatīt kaut ko klusajam centram līdzīgu - ar jūgenda ēkām. atrodam ezīti. Kijeva ir liela, skaista, samērā lēta un ļoti eiropeiska pilsēta. ir jau vakars un vajadzētu kustēt prom. nokļūstam atpakaļ pie mašīnas, uzliekam navigatorā lai izvairās no maksas ceļiem un ved mūs uz Latviju un braucam prom. diemžēl navigators nav kādu laiku apdeitots un par BY maksas ceļiem neko nezina, tāpēc aizved mūs uz lielo Gomeļas šoseju. nolemjam par to lauzīt galvu vēlāk un braucam tik uz priekšu.

( ilustrācijas )

tvnet: Agresīva sieviete grib atņemt nepilngadīgajiem šašliku
(Sieviete skaidroja, ka nevarot nosaukt savus datus, jo esot savainojusi plaukstu)

pie robežas esam samērā laicīgi, laikam ap kādiem deviņiem vakarā. vieglo auto rinda nav gara, bet tas ir lielāks robežpunkts un mašīnu ar vairāk. sagatavojamies uz gaidīšanu un lukturīšu gaismās lasām līdzpaņemto literatūru. pēc nieka 4,5 stundām, bez aizķeršanās, esam pāri. šoreiz Baltkrievu robežsargi atdodot pases tajās ir ielikuši info par maksas ceļiem un viens punkts, kurā var kārtot maksāšanas lietas ir turpat benzīntankā, tūlīt aiz robežas. tā kā no šīs vietas meklēt apkārtceļus ir liels čakars (un Belorusijā ziniet nav kā ārzemēs, kur paralēli maksas ceļiem iet kaut kādi mazāki ceļi) nolemjam painteresēties vēlreiz. nostāvējis kādu laiku rindā pie lodziņa, K. noskaidro, ka visu var nokārtot pa 50 eur, lai gan reālā summa, kas būtu jāmaksā par mums nepieciešamo ceļa gabalu ir 5 eur. rēķinam, ka pat nobraucot krietni vairāk km, meklējot ne pārāk taisnus apkārtceļus, mēs degvielā nobrauksim mazāk un braucot pa mazajiem ceļiem lielāka iespēja redzēt kaut ko interesantu. ir nakts un mums nāk miegs, tāpēc pabraucam drusku uz priekšu un liekamies gulēt nelielā stāvlaukumā. no rīta braucam uz Gomeļu, kas ir otrā lielākā Baltkrievijas pilsēta. ir ne pārāk liels (un ne pārāk glīts) vēsturiskais centrs, pa kuru mazliet pastaigājam, bet pārējais ir tāds pats betona monstrs kā Minska. tā kā esmu ļoti ziņkārīga persona, izmantoju visus satiktos vaifajus, lai ielādētu visādus rakstus un informāciju, ko pēc tam lasīt braucot. viens no mani interesējošajiem jautājumiem ir Gomeļa un radiācija, jo līdz Černobiļai nav tālu un Č. muzejā redzētā pirmā piesārņojuma viļņa karte pie Gomeļas rādījās ļoti sarkana. izrādās, Gomeļā pēc katastrofas esot lijis melns lietus, bet šajā pilsētā nekad nekāda evakuācijas neesot notikusi. bet izlasot šo pērnā gada rakstu, sāk ļoti negribēties lietot uzturā nekādus Baltkrievijā ražotus piena produktus. no Gomeļas sākas maksas ceļš, tāpēc jāmeklē apkārtceļi. principā vienīgais lielākais ceļš, kas Baltkrievijā vēl ir palicis neapgreidots un bezmaksas, ir Minska - Rīga, bet līdz tam vēl jātiek. visi pārējie lielie ir maksas. citu lielāku ceļu ir maz, lai gan kopumā var teikt, ka ceļu kvalitāte Baltkrievijā ir labāka nekā Latvijā. kreizī liekas daudzās gājēju pārejas uz lieliem, vairākjoslu ceļiem, ārpus apdzīvotām vietām (arī Ukrainā tādas bija), kuras, protams, nav nekā apgaismotas vai kā citādi izceltas. krēslainā laikā man bija bail braukt. var just, ka ceļu tīkls viņiem mazāks un ne tik sazarots kā mums, tāpēc pa lieliem ceļiem pārvietojas daudz lielās tehnikas, traktori un 50.-60. gados ražotu smago mašīnu, kuras velkas gliemeža gaitā un tiek nervozi apdzītas. papildus nervozitāti braukšanai pa BY un arī UA, piešķir tas, ka viņiem nav obligāti visu laiku jābūt ieslēgtajām tuvajām gaismām, pie kā esam ļoti pieraduši mēs un viņi nav naski uz to ieslēgšanu arī visai krēslainā laikā.
karoč, izbraukājāmies visādos zigzagos, lai tiktu bez maksas garām Minskai un izbraucām cauri neskaitāmām vienādām sādžām (starp Minsku un LV ir interesantāk - tur ir drusku vairāk reljefa un sādžās mēdz būt vairāk dažādu baznīcu, kas vismaz izskatās interesantāk, Baltkrievijas dienvidi ir ekstra garlaicīgi). vairs neatceros cikos, bet kaut kad ne pārāk dziļā naktī esam uz robežas. varbūt drusku pāri pusnaktij. uzstādam brauciena rekordu nokļūstot Latvijā vien pusstundas laikā. aizperamies līdz Aknīstei, bet tad sāk pārāk nākt miegs, iebraucam kaut kādā grantinieka mazceliņā un noguļam līdz rītam. Latvijā spīd saule un ir ļoti auksti.

( ilustrācijas )