*

es šaubos, ka var būt kas īpaši briesmīgāks, nekā šādos laikapstākļos pavadīt laiku no 8:40 līdz 23:00 Rīgas Kinostudijā. es nezinu, ko es darītu, ja nebūtu rīta pusmiegā iemetusi mašīnā pavisam nevegānu un daļēji izšķīdušu lapsādas vesti (kas ir krietni vecāka par mani un kādreiz bijis puskažoks). es to vilku pa virsu savam gana siltajam un biezajam āra mētelim un tikai tā knapi izvilku šo dienu (es tādā bomža izskatā aizklumburēju arī līdz Alfai mazliet uzpildīties ar siltuma sajūtu). ak jā, protams, ka crew uzkodu stūrītī pieejama bija tikai tēja Možums, par kuru, ja nemaldos, esmu jau iepriekš izteikusi savu visnotaļ kritisko viedokli. kad biju izsūkusi visu garšu, ko vien var izsūkt vairākkārt aplejot termosā savus zāļu tējas biezumus, neatlika nekas cits kā pārkāpt savu gandrīz līķi un dzert to sasodīto, sasodīto Možumu.

redzēju Tēvus. nu ziniet, parasts Alvis. kaut kas pa vidu starp Latviešu mīlestību un Kapusvētkiem. nekā ģībstama tur toč nebija.

p.s. Laimīgu Jauno, Zirga, gadu!

es visu laiku esmu teikusi - ai, man nav ambīciju, man patīk tā mierīgi un savā nodabā, man nevajag nevienam neko pierādīt un parādīt utt. bet manliekas, ka tās ir manas bailes un izvairīšanās no atbildības. bailes, ka man nesanāks, bailes uzņemties nopietnu atbildību vai, ka kāds mani nosodīs vai pārmetīs. un es klusi skatos, kā citi dara lietas, ko man gribētos darīt pašai domājot - jā, es gan tā nemāku un nevaru... es pat zinu, no kurienes man tas nāk. no maniem vecākiem. it īpaši no mammas. viņa ir brīnišķīgs cilvēks ar lielu potenciālu, bet visu mūžu bijusi tāda - ai, nu ko tad es. tētis arī, tikai drusku atšķirīgā vīzē. un tieši tāpēc, ka viņu modelis manī ir tik ļoti dziļi iekopējies, man viņos šī lieta neizsakāmi kaitina - jo es pati tā uzvedos. ļoti, ļoti gribētos kaut kā izkāpt no tā ārā.
es gribu, lai man ir ambīcijas! un es gribu pašrealizēties!