*

es visu laiku esmu teikusi - ai, man nav ambīciju, man patīk tā mierīgi un savā nodabā, man nevajag nevienam neko pierādīt un parādīt utt. bet manliekas, ka tās ir manas bailes un izvairīšanās no atbildības. bailes, ka man nesanāks, bailes uzņemties nopietnu atbildību vai, ka kāds mani nosodīs vai pārmetīs. un es klusi skatos, kā citi dara lietas, ko man gribētos darīt pašai domājot - jā, es gan tā nemāku un nevaru... es pat zinu, no kurienes man tas nāk. no maniem vecākiem. it īpaši no mammas. viņa ir brīnišķīgs cilvēks ar lielu potenciālu, bet visu mūžu bijusi tāda - ai, nu ko tad es. tētis arī, tikai drusku atšķirīgā vīzē. un tieši tāpēc, ka viņu modelis manī ir tik ļoti dziļi iekopējies, man viņos šī lieta neizsakāmi kaitina - jo es pati tā uzvedos. ļoti, ļoti gribētos kaut kā izkāpt no tā ārā.
es gribu, lai man ir ambīcijas! un es gribu pašrealizēties!