*

pagājšgad labāk patika. bet pagājšgad bij tas foršais karstums caurām naktīm, vairāk pazīstamo un pa vidu nebija absolūti bezjēdzīgs komandējums uz Cēsīm.
pirmais vakars likās ļoti jocīgs, tāpēc, ka pirmo reizi mūžā festivālā gribējās tikai klausīties mūziku. dzert gribējās nulle, nulle. izdzēru tikai jēgera šotiņu, kad sāka palikt auksti.
dzirdēju Voiceka sākumu un beigas. īpašu komentāru nav, bet bija jaudīgi. vidu nedzirdēju, jo palika auksti un nācās mērot ilgo ceļu uz telti pēc siltinājuma.
dzirdēju lielāko daļu Mārpla. esmu sajūsmā. drausmīgi sen nebiju viņus apzināti klausījusies. jāklausās biežāk.
dzirdēju Rūsu. tikpat forši kā Zvērā.
mēģināju paklausīties Satelaitus, bet likās pārāk auksti un sterili.
ļoti gribēju dzirdēt 7PV, bet viņi tik krāmējās un krāmējās, bet man šausmīgi nāca miegs un 10os no rīta bij jābūt Cēsīs.

vakardiena izvērtās par vienu no bezjēdzīgākajām dienām manā mūžā. aizbraucu no rīta uz Cēsīm, 20 minūtēs izliku Melnā Piena kostīmus un tad dirnēju tur visu dienu līdz astoņos vakarā beidzās izrāde un es varēju atkal 20 minūtēs sakrāmēt kostīmus un vākties prom. vienīgais foršais notikums bij tas, ka aizbraucām nopeldēties Lauciņu dolomīta karjerā. tur bija debešķīgs ūdens. diezgan vēss, pavisam zilgancaurspīdīgs un tik mīksts un maigs, ka vispār negribējās līst ārā.

kad atgriezāmies festivālā, es bišķi sapīku, jo 99% grupas, kuras gribēju dzirdēt bija jau nospēlējušas un uzstājās tieši tās kas man riebjas (Nohow un Luijs Fonteins, piemēram) + likās, ka visi iepriekšējās dienas cilvēki ir samainīti pret pilnīgi jauniem. man gribējās bišķi iedzert un saviesīgi pavadīt laiku, bet nebija ar ko. ar nelielām ciešanām sagaidījām sen, sen, sen nedzirdētos Soundarcade (kas vispār bija viens no galvenajiem iemesliem kāpēc es gribēju braukt uz LD) un bija nu tā. kaukas nebij ritīgi ar skaņu, likās, ka Ābolam nedziedas un trūka jebkāda monolītuma. par to man visvairāk žēl, jo manliekas, ka tieši caur SNDKD es to monolītumu mūzikā priekš sevis atklāju un iemīlēju.
noklausījāmies, apmetām pāris lokus pa perimetru un nekādu īpašu saviesīguma potenciālu vairs neredzot braucām mājās.

( tikai divas bildes )

bet tagad Inesīte grib ietikt atkal normālā gulētiešanas-celšanās, ēšanas, jogas un jāšanas treniņu režīmā. normālā naudas šķiešanas režīmā arī. ļoti, ļoti grib. arī darba režīmā, bet to Inesīte vēl ne visai grib. šim atvaļinājumam bišķi tāda īsuma sajūta - sezona beidzās vēlāk nekā parasti un tikko jau bija komandējums + jaunā sezona sāksies ar darbu pie pirmizrādes. tas neļaus no laiskošanās režīma lēni un nemanāmi pārplūst strādāšanas režīmā, bet visticamāk ritīgi sagrābs pie rīkles, nedos brīvi elpot un izbaudīt vasaras pēdējās nedēļas.
kas attiecas uz ēšanu, ja turpināsies kā tagad, drīz varēšu rakstīt ierakstu, ka jau kādu trešo vasaru pēc kārtas esmu normāli uzbarojusies.

ā un te lūk, mans šī rīta lielais prieks (šausmīgskaisti liekas).