*

man ir problēmas ar izteikšanos lakoniski. man šķiet tam pamatā ir paniskas bailes, ka mani nesapratīs/nesapratīs pareizi/pārpratīs.
bet, jo garāk runā, jo lielāka iespēja sapīties un pazust savu domu līkločos.
tāpēc es reizēm izvēlos neizteikties vispār.

man ļoti, ļoti patīk tā sajūta, kas ir sezonas pirmajā reizē uz kalna. kad Tu uzbrauc augšā un tad mirkli stāvi un skaties lejup. prāts mazliet raustās un met šaubīgus skatus kāju virzienā - diez šīs atceras un zina, kas jādara? un tad vēl jau nevar zināt kāda ir trase - vai kautkur ir sabraukāts ledus vai sablietējušies pampaki un kāds vispār ir sniegs? bet sirsniņa tik braši, lai arī ne visai skaļi, mudina - davai, davai, davai. un, kad pēc pāris reizēm ir saprasts, ka kājas un ķermenis zina un atceras un +/- izzondēta trase, tad var atkal slēgt klāt domāšanu un nodarboties ar dažādiem jautājumiem praktiskajā fizikā - ātrumu, dinamiku, ideālajām trajektorijām, masas attiecībām ar gravitāciju, ledus kristālu sadarbību ar slēpju slīdvirsmu un baudīt, baudīt, baudīt. pirmajā reizē gan nekur baigi tālu nevar aizfizikoties, bet sirsniņa tāpat sajūsmā trīc, kad izdodas labi izgrozīties, iekantēt, uzķert ātrumu un skaisti nobraukt.

tik ar termoregulāciju man negāja labi. kaut kā nevaru un nevaru ieklimatizēties šajā ziemā. biju ģērbusies kā parasti tērpjos braucot uz kalnu, bet pēc pusotras stundas braukāšanas pa tikai -10 grādiem, sāka nākt jau kaukāds aukstuma delīrijs virsū. nejutu kājas, nejutu rokas un seju ar nevarēju pašķobīt. viss siltums, ko saražoju gāžot lejā, izgaisa kamēr atkal uzčunčinājos augšā ar pacēlāju (ievēroju, ka no brīža, kad sāku braukt augšā līdz brīdim, kad atkal sāku braukt augšā, paiet precīzi 3 minūtes, no kurām vairāk nekā 2/3 tiek pavadītas uz pacēlāja). gājām tad uz kafē, kafē dzert tēju (es izdzēru divas uzreiz), ēst cukurotus mafinus un, no zābakiem ar mokām izlobītās, nosalumā svelošās kājas, sildīt pie radiatoriem. ar kaut kādu, mistisku Providences gādību biju iesviedusi mašīnā savu visbiezo džemperi (es parasti neko neņemu līdzi) - siltāko apģērba gabalu, kas man pieder (mīļā kursabiedre reiz teica, ka to, ka iestājies patiešām auksts laiks, var noteikt pēc tā, ka Inese, no tumšākajiem skapja nostūriem, izvelk savu sarkanmelno džemperi) un, ar kuru man mēdz būt nenormāli karsti pat vienkārši ejot. tad nu uzģērbu to un otrajā cēlienā gāja mazliet siltāk - līdz ar to arī jautrāk. bet tā pavisam komfortabli siltuma ziņā es tā līdz galam arī nesajutos.

skaisti gan bija - brīžam saule, brīžam sniga. diezgan ilgi augstu gaisā karājās ļoti, ļoti īsa un ļoti, ļoti resna varavīksne. saulriets un pēc tam ass un precīzs pusmēness.
gribas vēl. braukt un slēpot un, lai ir silti.

( viens, div, trīs, četr )