*

visu dienu periodiski uzplūst iekšējs jautājums par to, ko man nozīmē 18. novembris. nekad neesmu īpaši svinējusi (iespējams kaukad bērnībā tika apēsta kūciņa kopā ar vecākiem pie televizora), nejūtos nedz baigi patriotiska, nedz arī nacionālistiska. tajā pašā laikā nevarētu arī teikt, ka man būtu pilnīgi vienalga. kaukādā ziņā es jūtos pateicīga tam, ka šī valsts ir tikusi dibināta un, ka man ir iespēja dzīvot neatkarīgā un demokrātiskā (nu vismaz teorētiski) Latvijā. man vienmēr ir riebies dzirdēt visādu emigrantu (tai skaitā mana miesīgā brāļa) izteikumus, par to cik te ir slikti un pretīgi un, ka nav vērts te dzīvot (vairāk vērts, protams, ir vergot kaukādu sūda darbu par lielāku naudu, kura tāpat dzīvi diži pilnvērtīgu un laimīgu nepadara. un darba nedēļas beigās aiziet uz pabu piedzerties kopā ar britu padibenēm, kuri saklausījušies stāstus par mazo, jauko, naivo Latviju, kur zeltenes dziedādamas staigā, brauc uz šejieni uzčurāt Brīvības piemineklim). it kā mūsu valsti un mūsu zemi un mūsu mājas būtu jāveido un jābūvē kādam citam. jāiztaisa sterils eiroremonts un jānodrošina tāda ekonomiskā situācija, kad par melnstrādnieka algu var atļauties plazmas televizoru un pa servilādes luņķim katru otro dienu. un tad visi tie balamutes lepni nāktu atpakaļ un apmierināti burkšķētu, ka tagad vismaz ir kā pie cilvēkiem. man liekas, ka, lai būtu kā pie cilvēkiem ir pašiem jābūt Cilvēkiem. nevis bezgalīgiem patērētājiem un pārtērētājiem. viss ir pašiem jādara, nevis slinki jākasa kules un jādzīvo maldīgās ilūzijās, ka kaukāds abstrakts jēdziens "Eiropa" (vai "Rietumi") par visu samaksās, neprasot neko atpakaļ (to es par tiem kredītiem visvairāk).
un vēl - es esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka ja Tev nav izdevies izdomāt kā palīdzēt pašam sev, vienlaikus palīdzot arī valstij un līdzcilvēkiem, tad Tu vienkārši neesi pietiekami ilgi un pietiekami cītīgi domājis. vai neesi gribējis izdomāt. es ticu, ka to var. jā, es pati arī neesmu neko tādu izdomājusi, bet es to godīgi atzīstu un savu pilsonisko kūtrumu apzinoties, man ne prātā nenāk tukši dirst cik te viss ir slikti un nožēlojami un cik stulbi ir tie cilvēki, kuri izvēlas palikt šeit, nevis brauc trulināt savas smadzenes caurām dienām mazgājot traukus.

bet atgriežoties pie 18. novembra - man kopš bērnības ir tāda iekšēja pārliecība, ka tam, kuram ir svētki (nu tur dzimšanas diena, vārda diena, kāzas, bēres, vatever) pienākas īpaša uzmanība. nu ka tā ir viņa diena un, ka viņam ir tiesības izvēlēties un noteikt kā to aizvadīt. piemēram, tai pašā bērnībā bija tradīcija, ka jubilārs izvēlas kādas spēles tiks spēlētas dzimšansdienas ballītē un kādus kārumus viņam visvairāk gribētos cienastā. un šodien, esot Rīgā, es domāju par to, cik Latvijai (kā valstij, kā zemei, kā kaukādam kopējam tautas egregoram) varētu savos svētkos būt priecīgi ap sirdi, no visa tā jēgu pārdzērušā pūļa, kas bļaustīdamies un atkritumus uz visām pusēm svaidīdams drasēja pa Vecrīgu. nu ka pareizāk būtu, ja tas pūlis izklaidētu un iepriecinātu viņu, nevis izklaidētos uz viņas svētku rēķina. es domāju par to, kā būtu, ja vismaz vienu dienu tas laiks, ko cilvēki iznieko rejoties Delfu un citu protālu komentāru lapās, tiktu pavadīts kautkā lietderīgi (nu kaut vai lasot ceļmalas atkritumus) - pēc kautkā tāda būtu vismaz par kripatu mazāk par ko pašiem pēc tam vaukšķēt.
nujā un tad es izdomāju, ka no nākamā gada moš jāiedibina sev tradīcija par godu savas dzimtenes dzimšanas dienai izdarīt kauko kopējam labumam un priekam. nu tā klusiņām savā nodabā kautkur kautkas jāsakārto, jāsavāc, jāsalabo, jāizdara, jāziedo utt. nu manliekas, ka itin nemaz nav grūti atrast un ieraudzīt vietu/lietu pie kuras vajadzētu savu (kaut uz brīdi) čaklo roku un sirdi pielikt.

labi, kaķīši, man nāk miegs, ceru, ka šitas palags ir kaucik saprotami uzrakstījies. un par tiem emigrantiem - es ļoti labi zinu, ka viņi visi nav tādi, kā es te rakstu. es pati pazīstu tādus. tā ka par to man te nepiesienaties, ja. labāk nepiesienaties vispār. ja ļoti gribas, pamēģiniet tā vietā kauko labu izdarīt. kautvai, gaidot ikdienišķo un saskābušiem ļautiņiem pārbāzto trolejbusu, pasmaidīt, pacelt pāris atkritumus no zemes un iemest tos atkritumu urnā.

daudz laimes dzimšanas dienā!

šorīt uz stalli gāju ne visai labā prātā, jo pagāšreiz mēģinot ar Kapellu darboties no zemes pa NH vīzei, gāja tik nelāgi, ka pat rakstīt par to negribējās. tad nu šodien nezināju ko un kā īsti darīt. aizgāju un izdomāju, ka paņemšu savu mīļzirdziņu Upeni, lai uzlādētos ar viņas dziļumdziļo mieru un atgūtu savu zirgpārliecinātību. no sirds izbaudīju, ka boksā ieejot neviens pret mani negriež pakaļu, bet ļauj izmīļot un izčubināt cik tik lien. un tā kā nekur nebija jāsteidzas, tad darīju to ilgi, ilgi. visjaukākais brīdis, laikam bija, kad kamēr ieskāju viņai kaklu, šī uzstutēja savu zirgagalvu uz mana pleca un tīksmīgi šņākuļoja.
pēc tādas miera un mīlestības devas biju gatava patusēt arī pa Kapellas boksu - tāpat vien, profilakses pēc, notīrīju arī viņu, pacilāju kājas un parunājos. un šodien tas dibens kaukā tā tik ļoti negriezās pret mani.
treniņš nu tāds, pa lielam nekāds - dubļi, dubļi, dubļi, lietus, lietus, lietus. Upenei ar nebija baigi daudz enerdžijs iekšā (žēl, bet jāatzīst, ka viņas vecums kļūst arvien jūtamāks).
pēc tam vēl palaidām visus staļļa iemītniekus aplokā izlocīt kājas un izvārtīties pa dubļiem un tur nezkāpēc Kapella man kā sunītis vienu brīdi pakaļ vazājās. bet tagad, pēc tā visa ir baigais slinkums braukt un to konci Takā spēlēt.

( pelēkāks par pelēku )