*

īsa atskaite par šī gada festivāla apmeklējumu:
9. septembris - pa lielam jau visu iepriekš uzrakstīju. tik aizmirsu pierakstīt to, ka tur nebija daudz cilvēku, bet no esošajiem kādi 70% bija briļļainas meitenes un tas man likās ļoti jocīgi.
10. septembris - ieradāmies brīdī, kad beidza spēlēt Andžonis ar Neiburgu. noklausījāmies Mārtiņu Roķi, tas bija kruts un mums patika. pēc tam nezinājām ko īsti darīt, pasēdējām video zālē, kur rādīja diezgan bezjēdzīgas īsfilmiņas. mazajā zālē ar nekas īpašs nebija. aizbraucām uz nakts tirgu un nopirkām puķukāpostus. atbraucām atpakaļ, spēlēja Etienne Jaumet - diezgan foršs tāds. jestrs. nebi ne vainas. tad man šausmīgi sāka nākt miegs, bet gribējās paklausīties kko no Raster-Noton. pēc saraksta vajadzēja būt Aoki Takamasai, ko es kaukad sen, Šakāļa laikos biju klausījusies arī mājās. bet tur sāka uzstāties kaukas pavisam cits. paklīdām vēl riņķī, bet kaut kas ar tām telpām nebija īsti labi. it kā kruts tas tukšais Preses nams, bet viss pasākums kaukā neturējās kopā, nebija kopsajūtas. neizturējām un braucām mājās. pēc tam gan dzirdējām, ka bijis vērts sagaidīt to japāni, bet ko nu tur vairs.
11. septembris - vakardiena vispār bija unikāla. Kārlis visu dienu strādāja, es kūkoju pa mājām. ap 22iem biju Rīgā, satikāmies uz stūra un ar kājām nogājām Melnajā Piektdienā. iegājām iekšā, kopīgi pastījāmies pulkstenī - ā, vienpadsmit, davai skrienam uz vilcienu. par mata tiesu arī paspējām. kāpēc tā? nezinu. es Melnajā Piektdienā nekad neesmu jutusies labi, man tur nepatīk, nav īsti kur sevi novietot, tā bija ari vakar. un brīdī, kad iegājām uz skatuves ļoti nopietni darbojās kaukāds mākslinieks, bet darīja viņš to tik klusi, ka cilvēku balsu murdoņa bija par viņu skaļāka. varjaubūt, ka viņš tikai skaņojās, bet mums vienkārši salikās, ka nav tur jābūt un šai sajūtai arī sekojām. gan jau vēl ienāks ziņas, par to ko mēs tur atkal palaidām garām.

kopsavilkums: priecājos, ka biļetes nepirkām. arī, ja mums būtu bijis skaņmežīgāks noskaņojums un mazāk nācis miegs, manliekas ka tur kaukas nebija līdz galam. nebija tādas festivālu kopā turošas sajūtas. nu kaukas līdzīgs ballītes sajūtai, tikai mazliet savādāk. nu ka notiek kaukāds Notikums, kurā ir forši būt un piedalīties un izbaudīt. nez, nešķetinās man šobrīd valodiņa, lai to sajūtu aprakstītu. nezinu, kā bija pagājšgad, jo darba dēļ tiku tikai uz Sunn O))), bet iepriekšjos divus gadus (2007., 2008.) tajā Notikuma sajūtā pilnīgvaipeldēties varēja.

šodien pirmo reizi praksē pārbaudīju ķiveres lietderīgumu - piektais kritiens no zirga manā jāšanas pieredzē. tai skaitā trešais no Lēdijas.

viss treniņš bija tāds jocīgs. zirgs gulēja un vispār necik negribēja pievērst man uzmanību. es mēģināju tā, mēģināju šitā, devu visādus uzdevumus, lai beidzot pamostas, koncentrējas un pievēršas man. bet izņemot pāris atsevišķus, īsus brītiņus nekā. zirgs klidzina lēnā bēru gaitā un guļ tik ļoti, ka pat soļos kāpj virsū kārtiņām. pašai likās, ka man iekšā kaukāds enerģijas sablīvējums, kas traucē kontaktēties ar zirgu. uz lēkšiem gan ķēve bišķi pamodās. un pēc tam sākās lekšana. viss gāja ļoti lieliski līdz brīdim, kad tikām līdz baltajam šķērslim. ar Lēdiju vispār foršāk lekt nekā ar Upeni, jo viņa ir jaunāka, asinīgāka (tēvs vācu siltasinis), ātrāk reaģē uz komandām un uz šķērsli parasti iet godprātīgi, bez atteikšanās. nujā, tātad tikām līdz baltajam, bet izrādījās, ka baltajai ķēvei balti šķēršļi nevisai. divas reizes vienkārši atteicās, strauji nobremzējot pirms paša šķēršļa, trešajā izleca negaidīti ātri (viņa vispār uz to konkrēto šķērsli gāja ļoti strauji un agresīvi). es gaidīju vēl vienu lēkšu tempu pirms atspēriena un protams leciena brīdī nebiju gatava. vēl viņa paņēma krietnu rezervīti (manliekas, būtu divreiz augstākam tikusi pāri), kā rezultātā vienu brīdi es pēkšņi redzu zirga kaklu ļoti augstu sev acu priekšā, nākamajā brīdī saņemu sitienu ar segliem pa dibenu un tad jau precīzi ar pakausi pret zemi. paldies, Tev, mana mīļā ķivere, viss kārtībā. neko, kāpu atpakaļ, saņēmos, izlecām šito balto briesmoni normāli un tad vēl pāris raibos krustiņus un arī vienu 50 cm paralēlo okserīti. nu jā un pēc kritiena likās, ka tas enerģijas sabiezējums ir izkritis no manis arā un palicis daudz vieglāk. vispār lekšanas ziņā šis bija ļoti labs treniņš, jo beidzot es sāku ritīgi saprast, kas tai leciena brīdī notiek un, kas ir jādara, lai izlektu pareizi. ar Upeni šitas daudz grūtāk, jo lielākā daļa uzmanības jākoncentrē uz to, lai viņu vispār dabūtu pāri šķērslim un lec viņa arī krietni smagnējāk.
jocīgi, ka tāda tīri laba iekšējā sajūta pēc krišanas. pagājšreiz gan vairāk patika.