*

protams, ka eckursēšanai bija atlikusi tikai pati, laikapstākļu ziņā, sūdīgākā diena. sākotnējais plāns bija Tērvete - nu tur dabas parks, zaļumi, pastaigas, bet kad ap 9iem modinātājs lika pacelt galvu no spilvena un konstatēt, ka ārā patiešām ir solītais pelēkapmākums, nosutinājām tālāk līdz pusdivpadsmitiem un izdomājām, ka moš jāaizlaiž uz Rundāles pili - tāpēc, ka nav tālu; tāpēc, ka neesam tur bijuši kopš agras bērnības; tāpēc, ka pēdējā laikā uzvedamies buržujiski un, pats svarīgākais tāpēc, ka tur galvenā staigāšana pa iekštelpām. pierunājām manu mammu piebiedroties un devāmies ceļā. tā kā ar vienu pašu Rundāli kārtīgai eckursijai likās par maz, ieskrējām vēl šur tur, bet laiks bija patiešām auksts un vējains, tāpēc šoreiz tā eckursēšana tāda pabāla sanāca.
+ divi galvenie novērojumi/secinājumi:
1) es vairs nekad nemēģināšu doties uz Latvijas autoceļu atlantā (Jāņa Sēta, 2005) norādītajiem apskates objektiem, jo vai nu viņi neeksistē, vai viņiem nav iespējams piekļūt, vai arī tie ir pilnīgi bezjēdzīgi (kā, piemēram, kaukāda Boromindes(?) pils vai ūdensdzirnavas pie Iecavas), bet tā kā nebijām eckursijai īpaši gatavojušies, tas diemžēl bija vienīgais mums pieejamais uzziņu avots;
2) Zemgale vispār liekas diezgan trūcīga ar skaistām ainavām un apskates objektiem. ir tikai bezgalīgi plaši un plakani, lekni tīrumi. man, Vidzemes augstienē dzimušajai, īsti nebija kur aci un sirdi piesiet. Vidzeme un Kurzeme liekas nesalīdzināmi krāšņākas un interesantākas (Latgale man vēl joprojām ir īsti neapgūtā zeme).

( eckursijas fotoatskaite )