*

man ir padomā vēl viens eksperiments - pamēģināt 24h nerunāt. vienkārši klusēt.
šī doma man radās tikko, izlasot notikumu no Budas dzīves - īsi pirms Buda kļuva apskaidrots viņam jau bija pāris skolnieki. kādu dienu viņš ar tiem pastaigājās un tērzēja. tad muša nosēdās uz viņa pieres. iegrimis sarunā viņš automātiski notrauca to nost. pēkšņi Buda apstājās un aizvēra acis. izskatījās, ka viņš būtu guvis kādu ļoti vērtīgu mācību. Buda pacēla roku pie pieres, tā it kā muša tur joprojām sēdētu. viņa mācekļi nesaprata, ko viņš dara un sacīja, ka mušas tur vairs nav, uz ko Buda atbildēja - jā, bet šajā reizē es roku pacēlu apzināti. iepriekš tas tā nebija, iepriekš es palaidu garām iespēju būt apzinīgs/klātesošs. es biju pārāk aizrāvies sarunā ar jums un mana roka pakustējās mehāniski. bet tam vajadzēja notikt apzināti, kā tas notiek šobrīd. (to es izlasīju šajā grāmatā. viņu tagad diezgan pa lēto pārdod Rozes grāmatnīcā).

tik daudz, kas tiek darīts nedomājot, neesot klāt, bezapzinīgi. tieši tādā veidā tiek sastrādāts vairums visu bezjēdzību un muļķību. gan domās esot kkur prom no apkārtnotiekošā, gan arī esot domās par daudz iekšā kādā konkrētā jautājumā - tā, ka šīs domas un ilūzijas aizēno patieso realitāti.

tad nu iedomājos, ka klusēšana varētu būt labs treniņš klātesamībā. nu, atkarībā no tā cik reizes es tomēr ierunāšos (vai gandrīz ierunāšos) varēs spriest cik klātesoša es patiešām esmu tajā, kas notiek man apkārt, cik labi es spēju koncentrēties un, cik aktīvi darbojas mans ego. vispār man ir vēl visādas domas par visu šito, bet es pagaidām nespēju viņas noformulēt, jo tās ir tikko dzimušas un vēl nenogatavojušās.

galvenais nevilkt garumā šitās idejas realizāciju. tā, lai viņa nenosmok slinkumā.