*

fū, kad pēdējais no daudzajiem, pēdējās diennakts laikā satiktajiem, foršajiem puikām ir izvadīts, es beidzot varu paēst. pirmo reizi vairāk nekā pēdējās diennakts laikā.
un es nesaprotu, kā esmu izpelnījusies to, ka visi tik ļoti par mani rūpējas.

pagātne ir kā ass naglas gals, kas lien laukā no grīdas vietā, kur netiek pārāk bieži staigāts ikdienas gaitās. nu tāds, uz kura ik pa laikam pamatīgi uzrauties.
un tad brīdi pieklibojot šļūkāt ar smeldzīgi sakostiem zobiem, aiz sevis atstājot sārtu asiņu tērcīti.

davai čau.
izšļūkājos ar ļasiku pa ledu un došos prom.
man būs Galzoniāde izbraukumā un citiem Inesoniāde atbraukumā.
cerams atpakaļ es braukšu pati, nevis mani vedīs.

ellee dirsaa blje

UPD: man ir tikai mini asmalains propellerinjsh, kas tracinoshi duucot maljas uz rinkji kkur starp ribaam.
labi vismaz, ka es zinu ko gaidu, un tas, ko es gaidu ir kkas neapshaubaami labs.