bet lai tas džunglīgums ir tāds kontrolēts. tāda OCD kaimiņiene, kas regulāri pļauj jau nopļautu un max īsu zālīti man jau ir :D. šobrīd ir tā, ka vietā, kur vecvecāku laikos pletās kartupeļu vagas, ir zālīte un dobes palikušas relatīvi mazā platībā, bet tā ex-vagu vieta ir tāda plakana, tukša un garlaicīga un man gribas viņu kaut kā sataisīt noslēpumaināku un ne tik atklātu. droši vien ar kaut kādu viegli aprūpējamu daudzgadīgu augu grupu. otra lieta ir gandrīz pretēja - zemākais gabals, kas robežojas ar mitru un aizbrikšnojušu mežiņu, ir ēnains, mikls, gliemežains - negribas tur baigi iet. to prasās attīrīt no veciem augļukokiem un ogukrūmiem un pataisīt saulaināku. vēl ir visādas dobes no vecāsmammas laikiem, piemēram, liliju dobe, ko man negribas ne kopt, ne laist zudībā :D gribas arī, lai izaug šis un tas apēdams, bet negribas ravēt. domāju likt salmus pa permakultūriskajai modei, bet draudzene biedēja, ka esot pamēģinājusi un atnākušas šausmīgas gliemežu ordas. kad novākusi salmus, atkal palicis labāk. ā un iedvesmojoties no vienas apciemotās saimniecības, gribas iekārtot garšaugu/ārstniecības augu dārzu, kur dažādu šlaku augi atdalīti ar akmeņu joslām. man vienīgi nav to akmeņu. jābrauc uz kādu tīrumu lasīt
akmeņi ir forši, bet manā pieredzē tikai milzīgs čakars - tur ir jāravē, citādi uzaug zāle pa virsu, ir bardaks, kāds aizmirst un brauc virsū ar pļāvēju/trimmerē un tad tie iet pa gaisu vai sačakarē tehniku.
ja man būtu liels dārz un platība, es pa visu pļavai grupās stādītu garās graudzēles, neatceros kā tās saucās, redzēju vienā Deko? Dārza pasaulē? tur bija cilvēki dziļos laukos panākuši vizuālu piejūras efektu, tiem lielajiem ceriem apkārt tikai appļauj un pēc pāris gadiem kad pārāk kupli, sadala. un smuki arī ziemā, pavasarī nogriež sausos.
ja negribi salmus, mulčē ar lapām, būs arī mēslojums. ja tie džungļi no kruiem gribi atteikties ir veseli, uz tīrīšanu aizņemies no kāda mulčētāju? un tad visu liek iekšā, samaļ un tev ir a) mulča, b) nav jādedzina/jādomā kur likt c) augiem barības vielas. jo nu koki tomēr dziļāk laiž saknes, cits sastāvs tam mēslojumam, turklāt sadalās lēni pret gliemežiem labi līdzot pīles/zosis, varbūt tas jums ir variants, ja ir arī slēgts voljērs un kāds daudz laika ir mājās, lai var pavaktēt lai lapsas neaiznes. bet nu mīnuss - pļekas. pudeļpīles ēdot pat lielos kailgliemežus
es atkal gribētu nelielu garšaugu dārziņu, tādu ģeometrisko. nelielā platībā, jo lielai nebūtu spēka un patikšanas. neesmu šajā iedziļinājusies, bet vairākās grāmatās ir bijis motīvs par viduslaiku klosteru dārziem kur augi ir aplī, grupēti pa vairākiem pēc saderības/kkādām astronomijas pazīmēm u.tml, šis man liekas baigi interesanti. lai gan dzīvē droši vien būs tā, ka es visu kas plešas sastādīšu, piemēram, uz pagraba vai grāvmalā lai smuki, smaržo, nav žēl ja nopļauj un tad atcerēšos kad vajadzēs kādu lapiņu tējai :D
es gribu tādus ķiršu tomātu džungļus! un vispār mani šis video ļoti iedvesmo, lai gan galīgi nav mūsu platuma grādi. galu galā garās pupas arī droši vien var nokratīt palikušās, ziemā novākt sažuvušos un ļaut citā gadā tām, kas sasējušās augt pašām. nu un tā kkā. un es kkad gribu pamēģināt rudenī stādīt tos kartupeļus salmos. un zem salmiem iesēt burkānus lai pavasarī var ēst :D
tas garšaugu dārzs ar akmeņiem paredzēts dobju sadaļā, kur ar pļāvēju nebrauc. lai ierobežotu nezāles, kas aug starp akmeņiem un savaldītu garšaugus no izplešanās blakus sektoros (piem, piparmētras), zem tām akmeņu joslām esot jāliek plēve. man vispār ļoti patīk akmeņi kā, hmm, elements :D ja nenoslinkošu aizbraukt kaut kur salasīt, pamēģināšu. ja nebūs forši, tad vnk sakraušu piramīdā.
par mulčēšanu ar koksni esmu dzirdējusi, ka baigi skābina augsni, tāpēc tikai avenājos sabēru saslaukas no šķūņa.
tie viduslaicīgie dārzi man ar liekas smuki un forši. es vienreiz kaut kur tādā biju, bet neatceros, kur tas bija. Cēsīs nē, citur. iekārtošana likās laikietilpīgāka, nekā sabērt akmeņus joslās
piparmētras ja negrib lai plešas, esot jēga stādīt vai nu tur, kur drīkst, vai saurbtās metāla bundžās. nekādas plēves tās neatturot. t.i. pirmo laiku attur, bet man kkā nepatīk doma par ģeotekstilu vai tml. vismaz sitā man kkas teica ka bija izmēģinājis visu ko
tā kā tur kur mēs skatamies vietās, kur labākajā gadījumā ir smilšmāls, un zeme smaga, skābums/sārmainusm nav lielākā problēema. un ja ir malkas apkure, tāpat tie pelni kkur jāber, kādēļ gan ne dobēs. turklāt līdzot arī pret šādiem tādiem kaitēkļiem
a par tām dobēm es nesen redzēju FB ierakstu kur kāds taisīja. ja taisa rudenī, noteikti uzreiz var augsni tikai samakstīt un pa virsu ābolus, lapas u.c. visu kas ietu kompostā, līdz pavasarim būs pusgatavs komposts, tad pa virsu augsni un nav tik daudz zemes jānes, turklāt arī atkrīt kur likt pūstošo jautājums
bet nu es jau tikai teorijā, praksē es nezinu kad man būs pašai savs dārzs. bet baigi labi šitā papļāpāt un pasapņot
es neko daudz no ķīmijas neatceros, bet šis man izklausās no sērijas 'citrona sula ūdenī jādzer uzreiz jo ir skāba, pastāvējusi kļūst sārmaina' vai otrādāk. jo no ķīmijas viedokļa skābs vai sārmains ir saistīts ar ph un plašākā nozīmē - piesaista vai atdod molekulas un tur jau ja apreizi no organiskās atceros, vai nu ir viens vai otrs un gandrīz vienīgais, kas var būt gan skāb gan sārms ir ūdens. ķīmijas nevis ezotērijas nozīmēs
bet lai tas džunglīgums ir tāds kontrolēts. tāda OCD kaimiņiene, kas regulāri pļauj jau nopļautu un max īsu zālīti man jau ir :D. šobrīd ir tā, ka vietā, kur vecvecāku laikos pletās kartupeļu vagas, ir zālīte un dobes palikušas relatīvi mazā platībā, bet tā ex-vagu vieta ir tāda plakana, tukša un garlaicīga un man gribas viņu kaut kā sataisīt noslēpumaināku un ne tik atklātu. droši vien ar kaut kādu viegli aprūpējamu daudzgadīgu augu grupu. otra lieta ir gandrīz pretēja - zemākais gabals, kas robežojas ar mitru un aizbrikšnojušu mežiņu, ir ēnains, mikls, gliemežains - negribas tur baigi iet. to prasās attīrīt no veciem augļukokiem un ogukrūmiem un pataisīt saulaināku. vēl ir visādas dobes no vecāsmammas laikiem, piemēram, liliju dobe, ko man negribas ne kopt, ne laist zudībā :D
gribas arī, lai izaug šis un tas apēdams, bet negribas ravēt. domāju likt salmus pa permakultūriskajai modei, bet draudzene biedēja, ka esot pamēģinājusi un atnākušas šausmīgas gliemežu ordas. kad novākusi salmus, atkal palicis labāk.
ā un iedvesmojoties no vienas apciemotās saimniecības, gribas iekārtot garšaugu/ārstniecības augu dārzu, kur dažādu šlaku augi atdalīti ar akmeņu joslām. man vienīgi nav to akmeņu. jābrauc uz kādu tīrumu lasīt
ja man būtu liels dārz un platība, es pa visu pļavai grupās stādītu garās graudzēles, neatceros kā tās saucās, redzēju vienā Deko? Dārza pasaulē? tur bija cilvēki dziļos laukos panākuši vizuālu piejūras efektu, tiem lielajiem ceriem apkārt tikai appļauj un pēc pāris gadiem kad pārāk kupli, sadala. un smuki arī ziemā, pavasarī nogriež sausos.
ja negribi salmus, mulčē ar lapām, būs arī mēslojums. ja tie džungļi no kruiem gribi atteikties ir veseli, uz tīrīšanu aizņemies no kāda mulčētāju? un tad visu liek iekšā, samaļ un tev ir a) mulča, b) nav jādedzina/jādomā kur likt c) augiem barības vielas. jo nu koki tomēr dziļāk laiž saknes, cits sastāvs tam mēslojumam, turklāt sadalās lēni
pret gliemežiem labi līdzot pīles/zosis, varbūt tas jums ir variants, ja ir arī slēgts voljērs un kāds daudz laika ir mājās, lai var pavaktēt lai lapsas neaiznes. bet nu mīnuss - pļekas. pudeļpīles ēdot pat lielos kailgliemežus
es atkal gribētu nelielu garšaugu dārziņu, tādu ģeometrisko. nelielā platībā, jo lielai nebūtu spēka un patikšanas. neesmu šajā iedziļinājusies, bet vairākās grāmatās ir bijis motīvs par viduslaiku klosteru dārziem kur augi ir aplī, grupēti pa vairākiem pēc saderības/kkādām astronomijas pazīmēm u.tml, šis man liekas baigi interesanti. lai gan dzīvē droši vien būs tā, ka es visu kas plešas sastādīšu, piemēram, uz pagraba vai grāvmalā lai smuki, smaržo, nav žēl ja nopļauj un tad atcerēšos kad vajadzēs kādu lapiņu tējai :D
es gribu tādus ķiršu tomātu džungļus! un vispār mani šis video ļoti iedvesmo, lai gan galīgi nav mūsu platuma grādi. galu galā garās pupas arī droši vien var nokratīt palikušās, ziemā novākt sažuvušos un ļaut citā gadā tām, kas sasējušās augt pašām. nu un tā kkā. un es kkad gribu pamēģināt rudenī stādīt tos kartupeļus salmos. un zem salmiem iesēt burkānus lai pavasarī var ēst :D
par mulčēšanu ar koksni esmu dzirdējusi, ka baigi skābina augsni, tāpēc tikai avenājos sabēru saslaukas no šķūņa.
tie viduslaicīgie dārzi man ar liekas smuki un forši. es vienreiz kaut kur tādā biju, bet neatceros, kur tas bija. Cēsīs nē, citur. iekārtošana likās laikietilpīgāka, nekā sabērt akmeņus joslās
tā kā tur kur mēs skatamies vietās, kur labākajā gadījumā ir smilšmāls, un zeme smaga, skābums/sārmainusm nav lielākā problēema. un ja ir malkas apkure, tāpat tie pelni kkur jāber, kādēļ gan ne dobēs. turklāt līdzot arī pret šādiem tādiem kaitēkļiem
a par tām dobēm es nesen redzēju FB ierakstu kur kāds taisīja. ja taisa rudenī, noteikti uzreiz var augsni tikai samakstīt un pa virsu ābolus, lapas u.c. visu kas ietu kompostā, līdz pavasarim būs pusgatavs komposts, tad pa virsu augsni un nav tik daudz zemes jānes, turklāt arī atkrīt kur likt pūstošo jautājums
bet nu es jau tikai teorijā, praksē es nezinu kad man būs pašai savs dārzs. bet baigi labi šitā papļāpāt un pasapņot
jo no ķīmijas viedokļa skābs vai sārmains ir saistīts ar ph un plašākā nozīmē - piesaista vai atdod molekulas un tur jau ja apreizi no organiskās atceros, vai nu ir viens vai otrs un gandrīz vienīgais, kas var būt gan skāb gan sārms ir ūdens. ķīmijas nevis ezotērijas nozīmēs