*

akmeņi ir forši, bet manā pieredzē tikai milzīgs čakars - tur ir jāravē, citādi uzaug zāle pa virsu, ir bardaks, kāds aizmirst un brauc virsū ar pļāvēju/trimmerē un tad tie iet pa gaisu vai sačakarē tehniku.

ja man būtu liels dārz un platība, es pa visu pļavai grupās stādītu garās graudzēles, neatceros kā tās saucās, redzēju vienā Deko? Dārza pasaulē? tur bija cilvēki dziļos laukos panākuši vizuālu piejūras efektu, tiem lielajiem ceriem apkārt tikai appļauj un pēc pāris gadiem kad pārāk kupli, sadala. un smuki arī ziemā, pavasarī nogriež sausos.

ja negribi salmus, mulčē ar lapām, būs arī mēslojums. ja tie džungļi no kruiem gribi atteikties ir veseli, uz tīrīšanu aizņemies no kāda mulčētāju? un tad visu liek iekšā, samaļ un tev ir a) mulča, b) nav jādedzina/jādomā kur likt c) augiem barības vielas. jo nu koki tomēr dziļāk laiž saknes, cits sastāvs tam mēslojumam, turklāt sadalās lēni
pret gliemežiem labi līdzot pīles/zosis, varbūt tas jums ir variants, ja ir arī slēgts voljērs un kāds daudz laika ir mājās, lai var pavaktēt lai lapsas neaiznes. bet nu mīnuss - pļekas. pudeļpīles ēdot pat lielos kailgliemežus

es atkal gribētu nelielu garšaugu dārziņu, tādu ģeometrisko. nelielā platībā, jo lielai nebūtu spēka un patikšanas. neesmu šajā iedziļinājusies, bet vairākās grāmatās ir bijis motīvs par viduslaiku klosteru dārziem kur augi ir aplī, grupēti pa vairākiem pēc saderības/kkādām astronomijas pazīmēm u.tml, šis man liekas baigi interesanti. lai gan dzīvē droši vien būs tā, ka es visu kas plešas sastādīšu, piemēram, uz pagraba vai grāvmalā lai smuki, smaržo, nav žēl ja nopļauj un tad atcerēšos kad vajadzēs kādu lapiņu tējai :D