inciite

Man pēdējā laikā ir radusies tāda liela vēlēšanās pamest Latviju nu vismaz uz kādiem 5 gadiem. Šobrīd man liekas, ka tas atrisinātu manus sasāpējušos jautājumus.

Nu, kāpēc tas cilvēks tā dara, kad viņam ir slikti par mani atceras, bet kad man ir slikti viss ko var pateikt "man nav ko teiikt"??

Kārtojo reizi mani tas cilvēks piedirsa. Nu nekas gan jau....

Nu ko sākšu no paša sākuma, lai Jūs man varētu pateikt vai es cepos pa lietu. Tātad man ir 24.gadi, esmu laimīgi precējusies abi ar vīru audzinam savu 11 mēnešus veco meituku. Mans vīrstrīs dienas strādā un dienu atpūšas. Raujas divos darbos. Lai vīram vieglāk, protams, visi mājas darbi ir manā ziņa. Visas šis nedēļas laikā mans tēvs čakarēja man smadzenes un pastāstīšu, kā tas viss notikās. Apmēram 4. nedēļas iepriekš vīrs atrada, kur var nopirk dušai durvis( nu atrada, lai iznāktu lētāk) nu ko šis manam sencim visu apstāsta un saka, ka varētu caur interneta vaikalu, jau pasūtīt uz ko mans fāters atbild, ka pasūtīt ir figņā un kad vajadzēs tad pasūtīs. Nu ko 4.nedēlās pagāja un faters zvana un saka, lai pasūtam durvis. Mēs ar vīru labi gribēdami izskatam vēlreiz interneta veikalus, lai nopirku lētāk, bet atklājās tāda fiška, ka durvis piegādā apmēram no vienas līdz divu nedēļu laikā. Nu vienā veicī, termiņš nav norādīts, bet ir uzrakstīt, ka ir jāpārbauda vai noliktavā ir. Ok ar vīru nolemjam pasūtīt, ko daram jau ap plkst. 00:30. Nākamā dienā no veikala ne ziņas taču mans fāters gan sāk man zvanīt un aurēt virsū par to veikalu. Es šim visu izstāstu, kas un kā un ko Jūs domājat šis sāk kliegt man visrsū par to, redziet interneta veikali ir nevajadzīgi un ko viņi liek info, ja preces nav, kad visu biju noklausījusies dikti gtribēja uzzināt ielu, kurā tad veikalā pasūtīju un LIKA vakarā pazvanīt un paeikt, kur atrodas veicis. Es nepazvanīju, jo likās stulbi teikt ielu, ja nu gadījumā veicī nebūs tās durvis. Nākamā dienā sazvanīju veikalu, beidzot(centos trīs dienas)un uzzināju, ka preces noliktavā nav. Tikmēr fāters jau zvana nu es pasaku ka nav durvju tas sāk atkal pukstēt man visū pēc kā seko nākamie jautājumi, kurus dzirdot man gribas viņu ņemt un piekaut. Zinot to, ka vīram ir tikai viena brīva diena viņš man sāk tirdīt pa brīvdienām un, lai barucam uz laukiem es atbildēju, ka vēl neko neesam izlēmuši. Šodien šis ar muteri pie manis un davai jau abi brauc pa samadzenēm, kāpēc mēs ar meitu nebraucam uz laukiem vīrs tak var iztikt bez mums utt..( kaut ja būtu tā ka fāters tā strādātu muteri viņs vispār nekur nelaistu, jo vienīgais ko viņš māk ir sveistmaizi uzsmērēt). Vīrs man plkst. 04:00 no rīta ceļas, lai brauktu uz darbu un mājās ir plkst 01:00 naktī(labākajā gadījumā). Intresanti, kad viņš ēst taisīs, ko līdzi uz darbu paņemt, kad viņš produktu nopirks un drēbes sev sagatavos??Bet līdz vecāku smadzenēm tas neaiziet, jo uz šis pasaules viņi ir paši svarīgākie. Es pat baidos iedomāties par nākamām brīvdienām atkal tas karš ar tiem laukiem būs un kā viņam iestāstīt, ka nebrauksim. Mammai pateicu, ka nebrauksim, bet vai tad līdz tām smadzenēm kaut kas tāds aizgāja- nē neaizgāja davai tik pist man nervus par tiem debīlajiem laikiem, kur es kā padevīgais kalps visu savu apzinīgo mūžu esmu barukusi, pat kad sīci gaidīju devītajā menesī cietos un braucu stundu trīsdesmit ar sāpošo muguru. pat nezinu kā, lai ieborē cilvēkiem.. un galvenais kā pasaku ka nebrauksim uzmet tak lūpu abi ar muterīti.

Sen neko nebuju rakstījusi, bet sen nebija arī nekas zīmīgs noticis, kad dzīvē rit viss tik forši, tad vienmēr kāds to cenšas sabojāt. Kāpēc cilvēks lien manā dzīvē, ja es to negribu....??

Pastāstīšu kā man izgāja šonedēļ vienu dienu, kura tā bija es jau vairāk neatceros. Nolēmu no rīta aizbraukt uz tirgu šo to vajadzēja paskatīties. Abas ar mazo sataisījāmies un devāmies ceļā. Kāpjot laukā no trolejbusa mani šokēja viena sieviete, es ar ratiņiem vēl nebiju izkāpusi laukā, kad viņa dikti vēlējas iekāpt iekšā, lai varētu ātrāk savu dirsu uz krēsla uzlikt. Nebija nekāds tantuks, kas gribētu tā atrāk izdarīt un tas mani pa tiešām pārsteidza. Laimīgi izstājājām tirgu un devāmies mājas. Ap plkst.18:00 ar vīru nolēmāmk aiziet uz veici, ietupinājām meituku ratos un uz priekšu. Izejot jau labu gabalu no mājām redzu, ka nāk sieviete, kurai rokas līdz elkoņiem ainīs un kaut kāds džeks arī ar ainīm notraipījies nu ko mēs ar vīru vēl nospriežam, ka laikam ar kādu sakāvušies. Pārejot pāri ielai, atskatoties redzam, kā vien džeks ar āmuru sit nost cilvēku un turpat ir arī sieviete ar vīrieti, kurus mēs iepriekš redzējuši tie abi vīrieti ar kājām spārdija. Visi cilvēki šausminās, bet policiju neviens nesauc. Manējais to redzējis uzreiz zvana uz policiju un ekipāža atbrauca apmēram pēc 2min( iespējams ka pat ātrāk). Tikmēr tas džeks ar āmuru, jau metās uzbrukt vēl vienam kungam. Atbrauca policija un mans vīrs piedalījās to aizturēšanā. Kā vēlāk uzninājām ka tur bija nevis viens vīrietis, bet divi un viņus sakāmā sadura ar nazi un pēc tam viņus ar āmuru esot situši. Uzinājām arī to, ka jau pa dienu divi cilvēki ar šādiem miesas bojājumiem tika aizvesti uz slimnīcu. Mani visā šajā lietā šokēja tas, ka neviens nepazvanīja un bija tak iespēja paiet maniņā, pat pāri ielai esošie cilvēki tikai skatījas un neviens nepazvanīja, kā arī riņķi apkārt pa to ielu brauc mašīnas un arī neviens nepazvanīja. Tad man rodas jautājums kāpēc. Zvanot uz policiju vīram nejautāja ne vārdu ne uzvārdu neko. Pieņēma ziņojumu un viss. Kāpēc tad cilvēki napazvanīja??

Ja tu man esi man nevajag ne debezis, ne zemi....

Nu ko esmu uzsākusi aktīvi meklēt darbu. Tā kā jau nozare ir vecā zināmā tad tikai meklēju labāku vietiņu.
Es jūtos dikti laimīga.... un šoreiz pat zinu kāpēc...

Man sākās reāla panika. Nu ir palicis pēdējais mēnesis kad man maksā naudu par sīko. Ko darīt tālāk, dārzīņā arī viņu vēl neņem, ui nu gan traki sāku nepajokam stresot....

Esmu līdz ārprātam dusmīga, es pat jūtu, kā man viss iekšā vārās. Da pašol on..... duraks......

Vai ir iespejams iegūt labus draugus teiksim 24 gadu vecumā?? šobrīd man liekas ka nevar.....

Šodien izjūtu lielu vēlmi mukt prom, neatskatoties. Gribu aizmukt. Tā atpūsties kādu laiku no visām problēmām un satraukumiem. Gribu aizmukt tālu tālu, kur manas problēmas mani nesasniegs.

Šodien noskatījos filmu P.S. I love you, vienmēr centos domu, par to, ka kādreiz mans mīļais var man nebūt blakus es centos nepieļaut, bet noskatoties filmu man gribot, negeribot nācās par to padomāt, ka īstenībā ir jānovērtē tas laiks kāds ir tagad un ir jāizbauda, kas notiek tagad, jo kad otra ciolvēka nav blakus domāt par to, kā būtu bijis ja būtu tas būs sliktāk. Ir jāpriecājas par to ka ir.... lai kā būtu ir juāpriecājas ka ir.... vienmēr esmu savu vīru uzskatījusi par dāvanu, kas man ir dota šai dzīvē tāpat arī meitu tās ir manas lielākās dāvanas, kuras es ļoti, ļoti mīlu par to vien ka viņas man ir. Protams dzīvē gadās visādi, kad ir viss visādi strīdi, bet vienalga, lai kas notiktu viņus ļoti mīlu.

Nu ko no lielajiem pārdzīvojumiem, gan mazā, gan es esam apslimušas. Es jau sen sapratu, ka mans organisms tik daudz nespēs panest, tikai gaidīju to mirkli, kurš pienāca ātrāk nekā biju domājusi. Smiekl''igi, ka cilvēks pats par saviem vārdiem saka, ka man piedodot. Bļāviens kā var piedot man ja es tikai viņus atkārtoju un pateicu nevis pati izdomāju. Drīzāk jau man bija jāsaka ka es piedodu.

Esmu sapratusi tikai vienu saviem vecākiem es esmu nekas un būšu nekas. Viņu acīs es neesmu vērtība un nebūšu. Skumji... Un patiesībā ļoti sāpīgi, ka tu dzīvē centies dari, lai arī ne tikai sev ir prieks, bet arī citi varētu priecāties un lepoties, bet galā iznāk, ka viss ko paši saka ir nekas, bet viss ko es atkārtoju viņu teikto ir slikti, peļami un es esmu kā suns, kas kož rokā. Tā lūk notiek pie manis cilvēku pieaugušu pielīdzina sunim.

NU ko nedaudz par vakardienu. Diena sākās super aizbraucām pie frizieres. Atbraucām mājās papusdienojām un nolēmu, ka jāpaskatās telefonā vai kāds nav zvanījis, konsttēju, nka ir viens neatbildēts zvans. Man bija zvanījis tēvs, es steidzīgi metos šim pazvanīt, bet viņš ko sāk man kliegt virsū, ka esmu mainījusies( bet protams ka cilvēki mainās, man ir bērns un mana dzīve ir pakaārtota manai ģimenei, vismaz tā ir šobrīd), ka viņš jau trīs reizes varēja paspēt nomirt utt. Tā viņš man kliedza, kliedza virsū un tad kad jau viņš man sāka teikt, ka vēl mātei ir dikti lielas pretenzijas manī nostrādāja tāds kā klikšķi un es vairāk neizturēju sāku bļaut pretī un kliegt tādas lietas ksa manī bija sakrājušas vismaz 10 gadus, ja ne vēl vairāk, tā apmēram mēs klaigājām virsū viens otram, protams, to ko es viņam teicu, tas pēc viņa vārdiem nekad man nebija teikts. Bet visu ko pateicu viņi man bija teikuši un ne reizi vien.Tā arī ši saruna beidz'[as kliedzot virsū viens otram, pratams, ka es jūtos slikti, jo nekad tā nebiju darījusi, bet arī vairāk sev kāpt virsū neļaušu.

Vakar pirmo reizi dzīvē pateicu cilvēkam visu ko domāju. Bet viņš tik tēlo muļķi, ka neko nezin un nesaprot....

Sen jau biju aizdomājusies cik tomēr es esmu laimīga. Nu jā tikai ir jāatrod kāds iemesls, lai nedaudz sajustu to laims sajūtu un tad jau viss ir super. Protams manas bijušajās brīvdienās nu man nekādi neizdevās šo sajūtu noķert, jo dažam labam tak patīk ka man ir slikti.

Šodien bija traka diena. Es ar katru iekaiti/eksāmenu saptotu, ka es nemaku špikot. Rokas trīc, kājas trīc un tekstu uzrakstīt nesanāk. Pašai uz sevi dusmas pirms manis sēdēja viena meitene pasniedzējai tieši pie paša deguna špiko tā kā uz nebēdu, betman bail ka pieķers un izmetīs no auditorijas. Smiekli sanāca, kā tas izskatītos, ar sarkanu ģīmi vilktos laukā no lielās zāles un visi apkārt sačukstētos ui tas tak būtu baigi briesmīgi, man tā liekas. Atbraucu mājas un tad jau diena ieņēma savu iepriekšējo ritmu. Vakarā savu mazo skaistulīti nesanāca normāli nolikt gulēt, laikam jau pēc mammas dikti noilgojusies. Viss rīt visu dienu ar meitu pavadīši, lai bēns var vakarā gulēt aiziet un nesatraucas, ka mamma pazudīs. Žēl vienīgi ka vīrs nav mājās dikti gribētos mīļumu, bet nekas rīt viņš būs mājās, palikušas līdz viņa atbraukšani nedaudz stundiņas.

Kaut kā ap sirdi smagi palika, bet kāpēc nezinu....