Šodien bija traka diena. Es ar katru iekaiti/eksāmenu saptotu, ka es nemaku špikot. Rokas trīc, kājas trīc un tekstu uzrakstīt nesanāk. Pašai uz sevi dusmas pirms manis sēdēja viena meitene pasniedzējai tieši pie paša deguna špiko tā kā uz nebēdu, betman bail ka pieķers un izmetīs no auditorijas. Smiekli sanāca, kā tas izskatītos, ar sarkanu ģīmi vilktos laukā no lielās zāles un visi apkārt sačukstētos ui tas tak būtu baigi briesmīgi, man tā liekas. Atbraucu mājas un tad jau diena ieņēma savu iepriekšējo ritmu. Vakarā savu mazo skaistulīti nesanāca normāli nolikt gulēt, laikam jau pēc mammas dikti noilgojusies. Viss rīt visu dienu ar meitu pavadīši, lai bēns var vakarā gulēt aiziet un nesatraucas, ka mamma pazudīs. Žēl vienīgi ka vīrs nav mājās dikti gribētos mīļumu, bet nekas rīt viņš būs mājās, palikušas līdz viņa atbraukšani nedaudz stundiņas.
Comments