inciite

Nu ko sākšu no paša sākuma, lai Jūs man varētu pateikt vai es cepos pa lietu. Tātad man ir 24.gadi, esmu laimīgi precējusies abi ar vīru audzinam savu 11 mēnešus veco meituku. Mans vīrstrīs dienas strādā un dienu atpūšas. Raujas divos darbos. Lai vīram vieglāk, protams, visi mājas darbi ir manā ziņa. Visas šis nedēļas laikā mans tēvs čakarēja man smadzenes un pastāstīšu, kā tas viss notikās. Apmēram 4. nedēļas iepriekš vīrs atrada, kur var nopirk dušai durvis( nu atrada, lai iznāktu lētāk) nu ko šis manam sencim visu apstāsta un saka, ka varētu caur interneta vaikalu, jau pasūtīt uz ko mans fāters atbild, ka pasūtīt ir figņā un kad vajadzēs tad pasūtīs. Nu ko 4.nedēlās pagāja un faters zvana un saka, lai pasūtam durvis. Mēs ar vīru labi gribēdami izskatam vēlreiz interneta veikalus, lai nopirku lētāk, bet atklājās tāda fiška, ka durvis piegādā apmēram no vienas līdz divu nedēļu laikā. Nu vienā veicī, termiņš nav norādīts, bet ir uzrakstīt, ka ir jāpārbauda vai noliktavā ir. Ok ar vīru nolemjam pasūtīt, ko daram jau ap plkst. 00:30. Nākamā dienā no veikala ne ziņas taču mans fāters gan sāk man zvanīt un aurēt virsū par to veikalu. Es šim visu izstāstu, kas un kā un ko Jūs domājat šis sāk kliegt man visrsū par to, redziet interneta veikali ir nevajadzīgi un ko viņi liek info, ja preces nav, kad visu biju noklausījusies dikti gtribēja uzzināt ielu, kurā tad veikalā pasūtīju un LIKA vakarā pazvanīt un paeikt, kur atrodas veicis. Es nepazvanīju, jo likās stulbi teikt ielu, ja nu gadījumā veicī nebūs tās durvis. Nākamā dienā sazvanīju veikalu, beidzot(centos trīs dienas)un uzzināju, ka preces noliktavā nav. Tikmēr fāters jau zvana nu es pasaku ka nav durvju tas sāk atkal pukstēt man visū pēc kā seko nākamie jautājumi, kurus dzirdot man gribas viņu ņemt un piekaut. Zinot to, ka vīram ir tikai viena brīva diena viņš man sāk tirdīt pa brīvdienām un, lai barucam uz laukiem es atbildēju, ka vēl neko neesam izlēmuši. Šodien šis ar muteri pie manis un davai jau abi brauc pa samadzenēm, kāpēc mēs ar meitu nebraucam uz laukiem vīrs tak var iztikt bez mums utt..( kaut ja būtu tā ka fāters tā strādātu muteri viņs vispār nekur nelaistu, jo vienīgais ko viņš māk ir sveistmaizi uzsmērēt). Vīrs man plkst. 04:00 no rīta ceļas, lai brauktu uz darbu un mājās ir plkst 01:00 naktī(labākajā gadījumā). Intresanti, kad viņš ēst taisīs, ko līdzi uz darbu paņemt, kad viņš produktu nopirks un drēbes sev sagatavos??Bet līdz vecāku smadzenēm tas neaiziet, jo uz šis pasaules viņi ir paši svarīgākie. Es pat baidos iedomāties par nākamām brīvdienām atkal tas karš ar tiem laukiem būs un kā viņam iestāstīt, ka nebrauksim. Mammai pateicu, ka nebrauksim, bet vai tad līdz tām smadzenēm kaut kas tāds aizgāja- nē neaizgāja davai tik pist man nervus par tiem debīlajiem laikiem, kur es kā padevīgais kalps visu savu apzinīgo mūžu esmu barukusi, pat kad sīci gaidīju devītajā menesī cietos un braucu stundu trīsdesmit ar sāpošo muguru. pat nezinu kā, lai ieborē cilvēkiem.. un galvenais kā pasaku ka nebrauksim uzmet tak lūpu abi ar muterīti.