inciite

NU ko nedaudz par vakardienu. Diena sākās super aizbraucām pie frizieres. Atbraucām mājās papusdienojām un nolēmu, ka jāpaskatās telefonā vai kāds nav zvanījis, konsttēju, nka ir viens neatbildēts zvans. Man bija zvanījis tēvs, es steidzīgi metos šim pazvanīt, bet viņš ko sāk man kliegt virsū, ka esmu mainījusies( bet protams ka cilvēki mainās, man ir bērns un mana dzīve ir pakaārtota manai ģimenei, vismaz tā ir šobrīd), ka viņš jau trīs reizes varēja paspēt nomirt utt. Tā viņš man kliedza, kliedza virsū un tad kad jau viņš man sāka teikt, ka vēl mātei ir dikti lielas pretenzijas manī nostrādāja tāds kā klikšķi un es vairāk neizturēju sāku bļaut pretī un kliegt tādas lietas ksa manī bija sakrājušas vismaz 10 gadus, ja ne vēl vairāk, tā apmēram mēs klaigājām virsū viens otram, protams, to ko es viņam teicu, tas pēc viņa vārdiem nekad man nebija teikts. Bet visu ko pateicu viņi man bija teikuši un ne reizi vien.Tā arī ši saruna beidz'[as kliedzot virsū viens otram, pratams, ka es jūtos slikti, jo nekad tā nebiju darījusi, bet arī vairāk sev kāpt virsū neļaušu.