inciite

Diena nu gan padevās šausmīga. Aizgāju uz ieskaiti, kura bija plānota rakstiska, bet pasniedzējs nolēma 100 cilvēkus mutiski uzklausī četru stundu laikā. Pasniedzējs vēl tāds, kas mīl dikti pats vēl parunāt. Nu ko nācās man sēdēt līdz pašām beigām. Kad izgāju no ieskaites, jutos tā it kā man būtu pārbraucis pāri ceļarulis. Pat tagad vēl neesmu atgājusi no tā ārprāta, kur visapārt zib info par priekšmetu miljons jautājumu un temps ar kuru mēs centāmies atrast atbildes. Šausmas uznāk atceroties to ārprātu.

Es nesaprotu, nu kā, lai piedodu cilvēkiem, kas uzvedas, kā pēdējie mēsli, nu nevaru piedot un viss, pilnīgi riebjas, man tas. Laikam jau es nemaz arī negribu piedot, jo tad būs tā vienmēr, nekas tu taču vienmēr piedod nu tad, kas tev traucēs vēl pāris reizes piedot. Bet no citas puses, saproti, ka kādam tas ir svarīgi, lai tu piedotu, nezinu, jau vārāk kā gadu cīnos ar šo problēmu un pats sliktākais, ka viņi par sevi liek manīt nu ļoti bieži, ka pat nepaspēj aizmirst liek manīt un vēl vairāk padara šo situāciju sliktu.

Šodien aizgāju uz sporta nodarbībā, jau pēc 10 minūtēm neko negribējās darī, bet uznāca tads neķītrs garstāvoklis un vīrs vēl blakus to papildina. Nodarbības beigās jutos kā ižmiegts citrons, bet bija jautri. Pēc tam gan man vēl pietika spēka nedaudz māju uzkopt un tagad viss, gribu atpūsties.

Šodien bija vienlīdz smaga un viegla diena, bet tagad nu jūtos dikti izpumpējusies. Kaut kā smagi ap sirdi kļuvis. Gribas to iemīlēšanos laiku, kas bija tik smags un viegls. Gribas tās sajūtas, kas paceļ tevi debesīs un vēl augstāk. Gribas pa mākoņiem staigāt ne pa zemi. Gribas lidot...

Nu kāpēc man neliek mieru tās uzmācīgās domas. Kāpēc, ka kāds ir nodarījis pāri, nu nekādi to nevari aizmirst. Nu jūtos pilnīgi nesaprasta, nogurusi un ļoti vientuļi man šobrīd. Dzīvē viss ir kārtībā, bet laikam jau ka pienāk tā rutīna tad gribas kādu asumiņu, bet no tā cilvēka tu neko konkrētu nesagaidi, vienīgi atbildi nezinu, vai vinkāršu klusumu.

Sezu lekcija un mirstu nost no garlaicibas. Nu kur var tik garlaicigi stastit.

Šodien nu gan bija smuka dieniņa uztaisīju mājas mazo tīrīšanu!!! Pašai par to tagad ir prieks.

Sen nebiju paņēmusi rokās cigareti un uzvilkusi dūmu, tagad sēžu pie datora un to daru, tik patīkami, pēc garas nogurdinošas dienas uzvilkt dūmu. Neesmu smēķētāja, bet šobrīd tiešām ir iestājusies labsajūta. Kā pēc laba sexa.

Nu re beidzot ir sanacis laiks kaut ko uzrakstīt. Tā biju aizravusies ar mājas darbiem, ka galīgi pazudu un sevi pazaudēju, bet nu jau esmu atpakaļ.Beidzot piespiedu sevi sākt lasīt grāmatu "Da Vinči kods", pagaidām ir intresanta.Oi nākam mēness atkal uz akadēmiju, drausmīgi negribas, bet vajag. Vienīgais kas mani uz turieni ved ir doma ka vajag, protams, bieži sev jautāju vai tad tiešām tik ļoti vajag. Laikam jau nekur to diplomu neizmantošu, bet tagad mest pie malas būtu muļķīgui, jo palicis tak viens gads. Palicis viens gads ko izmocīt un tad gan mazo pauzi no mācībām ( tā man liekas pašlaik).

Tika daudz darbus esmu padarījusi. Pirmkārt jau esmu nosūtījusi pasniedzējam mājas darbu( kas bija nogurdinājis mani ilgu laiku) Otrkārt salamājos ar vīru, bet nu jau salabām, protams, ka pēc mūsu sarunas nu apsalūti nekas nebija mainījies drusku sāk jau apnikt visu laiku viņam to stāstīt. Treškārt vīramāte mani nokaitināja līdz baltkvēlei. Viņas darba vietu likvidē un vīram saka, ka brauks mazbērnu auklēt un lai es eju stādāt( doma tāda pietikst tev gulēt gultā un spļaut griestos ej strādā no tevis būs lielāka jēga), nu gan tik ilgu laiku viņai bija pat grūti pazvanīt( nebija jau grūti vienīgi ar to skaidro prātu bija grūti prāts bija skaidrs tik retos gadījumos, ka uz rokas pirkstiem var saskaitīt), bet tagad, kad pašai slikti atceras, ka te tak dēls dzīvo, kuram varēs pakaukt uz austiņas un gan jau salūzīs. Vīrs uz šiem tekstiem savai mātei neko nepasaka tas mani izved no pacietības vēl vairāk. Visu mūžu dzīvojam bez viņas risinājuši savas problēmas paši un te ka viņai slikti pamostas, ka ir tak vēl dēls. Nesaktoties uz to, ka blakus dzīvoklī dzīvo otrs dēls, bet protams, ka viņiem grūti mums tak ir tik viegli. Depresīvs garīgais un tas vēl vairāk palielinās, ka vīrs neizdara ko lūdzu, bet ka man viņš jāgaīņā.

Nu jau rit trešā diena, kā man sāp salabotā zoba smagana, kuru zobārsts uzrbjot saurba. Biju iegājusi čata, tur sarunājos ar vienu puisi, sarunas laikā man radās tāda sajūta, ka es savā dzīvē visu esmu palaidusi garām, līdz ar to iesēdos auto uzliku skaļi muzonu un traucos lielā ātrumā uz to brīdi man likās, ka esmu atpakaļ dzīvē, bet atnākot no zobārsta ar nejūtīgu lūpu un saurbtu smaganu tas mani nolaida tepat uz zemes, kur tagad mitinos.

Es nesaprotu, kāpēc vecākiem tik ļoti patīk ielīst savu bērnu dzīvēs un tās regulēt. Daudzi man teiktu, ka tie tak vecāki viņiem tak intresē savu bērnu dzīve, bet kāpēc tad gribas mani izbesīt nu nesaprotu, tas mani sagruzī riktīgi.

Jau kuro nedēļu cenšos sākt mācīties, lai varu savus parādus nokārtot, bet vienmēr uzrodas citi darbu un tā es savu māčišanos visu laiku atlieku.

Smuks laiks ārā, vienīgais nezinu uz kurieni, lai braucu vai eju. Garīgais it kā ir normāls, gribas kaut kur skriet un kaut ko darīt, bet nezinu kur un ko. Ai labāk iešu iedzert kafiju.

Vakar vakarā vīrs man palūdza, lai es atnesu viņa naudas maku, lai varētu izņemt no tā sīceni un iemest cūciņā. Vairākas reizes viņš lūdza, bet pa ceļam līdz naudas makam es atradu sev citus neatliekamus darbus līdz ar ko līdz naudas makam netiku. Pēc kāda laika viņš atkal mani lūdza, lai atnesu viņam naudas maku es aizgāju uz gaiteni un no jakas kreisās kabatas izvilku naudas maku, ko iedevu viņam. Iedodot viņam maku viņs uz mani dīvaini skatās un smaida es viņam vairākas reizes jautāju, kas noticis un ko smaidi. Šis man nekas, nekas. Pagāja apmēram stunda viņs man pienāk klāt un atkal smaida es prasu ko smaidi uz ko viņs man atbild tu jau zini es, protams, nesapratu par ko iet runa. Tā ēs apmēram 10 minūtes centos noskaidrot par ko tad viņš tā samida( lēnām sāku jau dusmoties uz viņu). Pēc 10 minūšu pratināšanas viņs man pienāk klāt un ieliek rokās kastīti un saka nu tu vēljoprojām nesaproti par ko es tā smaidu. Es vienalga nesaprotu tad es apskatījos ka plaukstā man bija ielicis kastīti, kurā atradās zelta auskari ( Tā ir neduadz aizkavējusies 8. marta dāvana). Pēc tam man viņš stāsta, ka pēc maka sūtīja mani tāpēc, ka kreisajā kabatā atradās šī kastīte, un domājis tādā veidā man uztaisīt pārsteigumu. Savukārt es ar roku kabātā riktīgi neieliku, uzreiz sataustīju maku un to izvilku. Protams, nedaudz vīlies viņs bija, ka viņa pārsteigums tā īsti neizdevās.

Šodien visu dienu nocīnījos ar bērna aizsmakušo balsi, darīju visu iespējamo, lai viņa neraudātu, savādāk pazaudēs savu balsi vispār. Māsa bija atbraukusi ciemos varējām mini klaču uzsist. Bijām ārā izgājušas staigāties apmēram divas stundas, laiks mums tieši trāpijās fantastisks.

NU esmu galīgi saslimusi un vēl savu knību ar aplipinājusi. Šodien pat degunu no gulas ārā nerādīju.

Šodien diena nu pa pusei liekas ka vilkās bezgalību, bet vakarā atskatoties uz dienu liekas, ka pagāja zibenīgi. Ai esmu vēl noķērusi iesnas.Rīt 8.marts negribu tikties ar senčiem, man tas ir murgs, tēlot, ka viss ir lieliski, bet īstenībā man tā neliekas, man pat liekas dumji kaut kur braukt un svinēt 8.martu.

Šodien ir tik gara diena! Esmu mājās ar meituku un pēkšni uznāk domas, ka gribu uz darbu, bet cik ātri uznāk tik ātri pāriet.