vārdu sakot....
...es šodien jūtos drausmīgi...gan fiziski, jo netapūtos pēc brauciena...gan arī morāli, kas ir svarīgākais! Jo dvēseles ciešanas salīdzinot ar fizisku nogurumu vai sāpi nav salīdzināmas. Kad tev sāp garīgi - tu domā pofig, ja sāp galva, kakkls, kājas, vienalga kas, lai tikai dvēselei ir vieglāk...
Es gribu uz baznīcu aiziet, bet nu....nav laika...
Man ir ļoti grūti, galvā ir vairākas domas, kas savijas un ievaino mani...un es domāju - kad reiz es kļūšu pieaugusi un būšu vairāk racionāla, domāšu ar prātu, nevis emocijām un sajūtām. Jo tieši sajūtas darab mums sāpīgi. Ja es nespētu just, vai justu vismaz mazāk, man arī nesāpētu vai sāpētu mazāk.
Man ir riebums pret visu.
Un vēl...skaistums vien laimi negarantē!!!!