Es dzīvoju murgā, jūku prātā, bet tā nevar, nevar par kautko domāt nepārtraukti, jo tik tiešām var sajukt prātā un sadarīt muļķības visādas. viss, ko es tagad vēlos ir skaidrība.Un tā ir bijis vienmēr - kaut vai tā skaidrība ir slikta, nepatīkama, sāpīga, es tik un tā labāk izvēlos to nekā neziņu.jo apzinoties realitāti, tu dabū belzienu pa galvu, bet tad tu pārdzīvo to un kļūsti patiesībā vēl laimīgāks, tu sāc redzēt arī citas iespējas.
Tas, ko es tagad vēlos, jeb labi, nerunāsim aplinkus, nafig izlikties - tas,kuru es tagad vēlos, es nemaz nezinu, vai viņš man ir vajadzīgs. Pirmo reizi es apzinos to, ka patiesībā mums nav nekā kopīga, ka esam afigenno atšķirīgi. es vispār nespēju neko iztēloties, kā tikai TO. Un vai tad ir vērts par to lauz galvu, ja TO var darīt ar jebko (nu pārspīlēti, protams).Es pat negribu stāstīt vsiu, aks un kā bijis, bet bijis ir tik daudz pedējo dažu mēnešu laikā, un visi šie notikumi, kas tieši saistās ar šo cilvēku ir bijuši tik krasi, ka dažreiz pat šķiet neticami.
bet par ko tad es pārdzīvoju, es taču neko nezaudēju!!!!! Nu bļāviens! man ir mazliet bail, un viss.
Bet ziniet, man tagad kļuva mazliet skaidrāk un vieglāk... nu lai gan es neteiktu, ka jūtos smagi un gaužām nelaimīgi. nē, protmas nē. bet es jūtos saspringti, lai gan zinu ka tā jūtas arī viņš.