Kāpēc manā dzīvē ir tik daudz ilgošanās un skumju? Kāpēc man vienmēr ir jāgaida. Jāiztēlojas, kas un kā būs, bet kad notiek gaidītais, izrādās, tas ir savādāk nekā es iztēlojos. Bet tad uz beigām saprotu, ka lai gan citādi, viss tomēr ir super, bet jau par vēlu, jo tevi pārņem skumjas par strauji tuvojošos atkal gaidīšanas laiku.Un es sev apsolu, ka nākamreiz, baudīšu šo laiku no paša sākuma, bet nākamreiz tā nenotiek...jo es biju iztēlujusies visu atkal savādāk...