...
Tagad jūto pozotī'vak...nezinu k''apēc...- iemesla nav...bet es tā padomāju, ka nafig citu deļ'bojāt sev garīgo...man nav iemesla skābt!!!!!
Ir tik daudz kā laba manā dzī've, bet es tam nepievēršu uzmanību, toties dienām spēju gruzīties par nepatikamiem niekiem. Un ja man kāds piemēram pasaka, ka es esmu skaista, vai labi izskatos, es to ātri aizmirstu, bet ja kāds nepaskatās uz mani un nekrīt tūlīt pat pie manām kājām - tad viss, tas ir apvainojums!
Es zinu, kāds padomās, ka esmu stulba vai vēl kāda, bet man pofig - tik tiešām, jo es vienkārši zinu ka tā nav!!!!
Jā, es zinu, ka esmu slimīgi koncentre'jusieis uz savu izskatu. Es to lieliski apzinos, ka man tas traucē normāli dzīvot. Jo man nepietiek, ka patīku kādam skaitam, ka uzmanību pievērš kāds skaits, man vajag to apziņu, ka no manis sajūsmā ir visi!!! tas droši vien ir kautkāda iekšējā nepārliecība un svārstība, nestabilitāte, bet ko es tur varu darīt?????? Īstenībā esmu nogurusi no tā!!!!