Man ar tiem mērķiem tā bija - no astotās klases biju izdomājusi, ka gribu programmēšanu. Gāju uz kursiem, mācījos. Skolā izvēles priekšmetu 10.klasē paņēmu - programmēšanu. Un čiks. 10.klases vidū es sapratu, ka es to negribu. Un nbeūt nebija tā, ka es nebūtu zinājusi kas ir programmēšana, tomēr 2 gadi kursu. Tad svaidīšanās no viena uz otru, drausmīgākie murgi, nespēja izšķirties, nespēja saprast kuras ir manas priorotātes. Līdz šī gada janvārim. Apskaidrība pati atnāca pie manis, man pietika aiziet uz vienu prezentāciju lai ļoti ieniteresētos un uz otru lai saprastu, ka tas pilnīgi noteikti mani interesē.
Vienmēr ir šausminājis, ka ir cilvēki, kam nav nekādu mērķu un interešu. Pati biju kļuvusi par tādu uz kādiem 10 mēnešiem. Baisi bija. Laikam programmēšanā vēl arī nostrādāja tas, ka sapratu - es nespēšu būt labākā. Nekad. Man vajaga jomu, kur es varu izsisties.