Oi, ar tiem pēcvidusskolas mērķiem ir pavisam traki:), jo ir diemžēl skaidri zinu tikai to, ko negribu, bet pārējais ir biezā neziņas plīvurā tīts. Šogad esmu sapratusi, ka tas visticamāk nākotne būs saistīta ar kaut ko humanitāru, bet tas vēl koprojām ir pārāk plašs jēdziens. Pēdējā laikā, kad klasesbiedri spriež par izvēlētās fakultātes mācību maksām, sāku jau krist mērenā izmisumā, ka es vēl joprojām svārstos, bet tad nu mierinu sevi ar domu, ka vienmēr paliek iespēja kļūt par angļu valodas skolotāju, t.i., turpināt ģimenes tradīciju, bet tas noteikti nav mans mērķis, tikai tāds pēdējais variants.
Nožēlot..nu jā, esmu par to domājusi un neizslēdzu, ka tā varētu notikt, bet ir viena lieta, ka tagad laikam, atbraucot no USA, "zaudētais" gads jāmācās no jauna, vismaz manam paziņam. Un tā kā man jau tā būs 19, kad beigšu skolu, tad, iedomājoties, ka varētu absolvēt 20 gados, mati ceļas stāvus. Smieklīgi, bet tomēr negribas tik "vecai" vēl vidusskolā mācīties:)