Kopš pamošanās garastāvoklis iet tikai down hill. Jau mēnesi esmu bijusi spiesta celties pēc 8iem, jo meistari nāk 9os, patiesībā viņi saka, ka nāks un atnāk kaut kad pēcpusdienā. Šorīt gan vecais Mērfijs mani piesmēja un akurāt 9os, kad es vēl slaistījos halātiņā, pie durvīm jau zvana. Šis rīts vēl izceļas ar to, ka meistars ir atnesis rādžiņu, pa kuru , surprise, suprise, skan nekas cits kā LR2, kam ar pamatīgu nobīdi tiek cītīgi piebalsots. Piedevām, man nav ko vilkt mugurā, jo visas velkamās drēbes ir vai nu Rīgā vai slapjas karājas uz veļas šņores. Vēl ir čupiņa ar franču valodas mājasdarbiem, kuriem nespēju sagrabināt koncentrēšanās spēju tā paša annoying LR2 dēļ.