Piektdienas izklaides dienas? Piekāst man. Nevajag man izklaidi, vismaz ne šovakar un visbiežāk nevajag arī citus vakarus. Esmu iemanījusies ar pilnīgu ignore reaģēt uz kaismīgiem stāstījumiem par to, ka disene bija super un ka nedēļas nogalēs neizklaidējas tikai lūzeri un meža dīvainīši.

Instead sēžu pie datora, iespiesta starp vācu-latviešu un latviešu-vācu vārdnīcām un krūzi ar upeņu tēju, un rakstu mājasdarbu vācu valodā, kuru jānodod jau rīt, t.i., pēc 10 minūtēm jau šodien. Nemaz nemānīšu sevi ar domu, ka man tas patīk. Labprātāk tagad gulētu gultā ar G.Repšes grāmatu rokās, bet nevaru. Toties mieloju sevi ar to sajūtu, kad ar pilnīgu vienaldzību varu atbildēt uz jebkuru skolotājas jautājumu bez stostīšanās, kad redzu, ka skolotāja prasa tieši man, jo zaudējusi jelkādas cerības sakarīgu atbildi iegūt no pārējās klases, jo zina, ka es zināšu.

Tagad ir grūti, bet tā tam būs būt. Vēl joprojām spilgti atceros, kā dusmojos, ka visi ar vecākiem kā normāli cilvēki sarunājas latviski, bet es angliski, reizēm pat ar vārdnīcu rokās, mēģinu tēvam kaut ko ieskaidrot. Šobrīd nenožēloju, ka bija tāds laiks, jo tagad ir viegli. Patīkami, ka nav tā, ka nesaproti, kas stundā notiek, ka vari sarunāties, nedomājot par to, ko saki. Vienkārši just valodu.