Citu acīm
Šodien interesanta psiholoģijas stunda - novērtēt sevi un citus. Patiesībā grūti, jo es savus klasesbiedrus nepazīstu. Nu jā to jau es sen zināju, ka, pavadot pusi dienas kopā, mēs tomēr esam svešinieki, bet tomēr, tomēr, pa 9 gadiem dažas lietas nevar neievērot. Izrādās, ka ir pamanīts, ka esmu nesabiedriska, ar laipnību nedāļājos, īpaši ar draudzību neuzbāžos un arī diez ko atsaucīga neesmu. Zinu, ka tā tas ir. Patiesībā, šīs īpašības pat reizēm speciāli kultivēju, jo man patīk tādai būt, kas neizliek sevi visu, kas tiek uzskatīta par mazliet nepieejamu. Un ir tam savi labumi: pat neatceros, kad man pēdējoreiz kāds būtu lūdzis iedot norakstīt, jo tāpat jau ir skaidrs - nedošu.
Jā, neesmu jau galīgi drūma un noslēgta, ne velti dažiem jaunajiem klasesbiedriem par mani ir labāks iespaids. Vēl tagad kā joku atceros man klasesbiedrenes teikto 3 rītus pēc kārtas: "Nu, pasmaidi tak! Tu tāda sadrūvējusies, tu taču vienmēr smaidi!" Lieki teikt, ka tie, kuri ar mani ir kopā jau no 1. klasītes nevarēja novaldīt smīnu.