Piekrītu, detaļas, protams, rada zināmas asociācijas, priekšstatus, noskaņu utt. ir jau atšķirība starp sapuvušu ābolu vai ziedošu ābeļzaru, bet, manuprāt, tas vairāk paliek lasītājam uztveršanai intuitīvā līmenī. Goda vārds, man kļūst neērti, kad Magone sāk filosofēt par tādiem sīkumiem vai pusi no stundas tonī "es zinu", man pat liekas, ka nevienmēr pats autors smalki varētu apskaidrot, kāpēc tieši tā ir uzrakstījis. Piemēram, ja es iepriekšējā dienā žurnālā redzēju Gucci somiņu, tad manis rakstītā stāstā meitenei būs Gucci, nevis Burrbery's un diskusijas par to, ka Burrbery's ir klasiskāks nekā Gucci, ir pilnīgi nevajadzīgas, no tā stāsta būtība nemainīsies - galvenais, ka viņai bija ūberkruta somiņa.
Šā vai tā, literārā analīze joprojām ir eksāmenā un skolotāja pat mani semestra beigās uzskavēja par īpaši dziļu izpratni un pieeju, bet nu nedod mieru mani tas morālais apsekts, t.i., kā_tad_tur_īsti_bija, tāpēc es justos daudz labāk, ja tādu sīkumu iztirzāšana tiktu atstāta katra paša interpretācijai un uztverei.