Čats
Pagājis tas laiks, kad čatā bija interesanti parunāties, sen jau nav jādomā par katru pateikto teikumu, nav jātrīc par to, vai bilde būs gana simpātiska, ir vienalga. Ir savējie, reāli un virtuāli un pietiek, ir labi. Bet reizēm atbildu uz private. Lūk, ši vakara izklaide: puisietis, 28 gadi, mācās vadībniekos. Tik tālu būtu jauki, bet....nekādi nespēju iedomaties cilvēku, kas katru lietvārdu lieto deminutīvā, vadām cilvēku kolektīvu. Viņš tomēr bija lietišķs. Draugs ir?(nu ja, būtu stulbi mēģināt sapazīties ar kādu, kas ir aizņemta) A bildītes nava?(protams, neies jau te tērēt mīļvārdiņus kaut kādiem krokodiliem, tas nekas, ka pašam alusvēders priekšā un peļu vēderiņi sānos) Nebūt nesūdzos, ir man bildes, kuras nav kauns rādīt, bet pēc tā "smukiņa gan" palika žēl, ka neparādīju, piemēram, šo. Nākošreiz tā arī izdarīšu. Eksperimentālā kārtā.  Nebūs vismaz jāmēģina atkratīties no kā_tevi_varētu_satikt. I prātā nenāk. Ne jau ar tādu, kam bilde un tad pārējais, ja vispār.